Книги жанра «Социально-психологическая фантастика» на букву «P»

num: 1 2 4 5 6 9
en: A B C D E F G H I K L M N O P Q R S T U V W X Z
ru: А Б В Г Д Е Ж З И Й К Л М Н О П Р С Т У Ф Х Ц Ч Ш Э Ю Я

 

 Название  Автор  Серия
обложка книги PAŠI dievi PAŠI dievi

PAŠI dievi

AIZEKS AZIMOVS

RIGA «ZINĀTNE» 1979

Azimovs A.

 Paši dievi. — Tulk. no angļu vai. — R.: Zinātne, 1979. — lpp., il. — (Sērija «Fantastikas pasaule»).

Romāns ir viens no jaunākajiem pazīstamā amerikāņu zinātnieka un rakstnieka fantasta darbiem. Notikumu centrā ir elektronu sūknis, kas no kāda parauniversa sūknē enerģiju uz Zemi. Galvenā doma ir humānismā ciņa pret trulumu un godkārību.

No angļu valodas tulkojusi R. KOKA Priekšvārda autors J. BRAND1SS

Izdota saskaņa ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

 Tulkojums latviešu valodā/ Izdevniecība «Zinātne», 1979 f ©npeAHCJOBiie — H3AaTejibCTBo «Mnp», 19761

Aizeks Azimovs

PORTRETA SKICE 1

Aizekam Azimovam patīk intelektuāls humors. Grāmatā «No augšas raugoties», prātodams par entropiju, viņš salīdzina Šekspīra vārdu novieto­jumu Vebstera skaidrojošajā vārdnīcā un paša dramaturga darbos. Pirmajā gadījumā tie sakār­toti alfabētiskā secībā, otrajā — izsvaidīti bez jeb­kādas sistēmas, taču šī šķietamā nekārtība būtībā ir augstāka un nozīmīgāka kārtības pakāpe. Šāds salīdzinājums neko neparāda. Jāsalīdzina, Azi­movs saka, nevis Šekspīra vārdi viņa lugās un vārdnīcā, bet gan Šekspīra dzīves skatījums ar pašu dzīvi. Trīs stundu laikā darbojošās personas atklāj tādu jūtu bagātību un raksturu daudzvei­dību, kāda dzīvē nav iedomājama nevienā divdes­mit cilvēku grupā. Tādējādi Šekspīrs izdara to, ko varētu nosaukt par entropijas pazemināšanu.

No šī viedokļa pusotra simta Aizeka Azimova grāmatu, kas izdotas gadsimta ceturkšņa laikā, neapšaubāmi veicina entropijas pazemināšanos, vismaz … intelektuālajā sfērā.

Azimova neparastā produktivitāte — vienā mi­nūtē viņš spējot uzsist ar elektrisko rakstāmma­šīnu 90 vārdu — ir kļuvusi gandrīz par leģendu.

«Viņam ir četras elektriskās mašīnas, un viņš var rakstīt vienlaikus četras grāmatas ar abām ro­kām un abām kājām,» ne bez dzēlības par savu draugu izsakās Arturs Klārks un ar tādu pašu uzspēlētu nopietnību «materializē» šo hiperbolu: «Veseli mežu masīvi pārvērsti papīrā. Azimovs — tā ir ekoloģiska katastrofa. Viņa grāmatu izdoša­nai iztērēts 5,7Xl016 mikrohektāru … Un tomēr,» Klārks piebilst, «viņš nav robots …»

Katrā jokā ir daļa patiesības. Aizeks Azimovs neapstrīdami ir viens no visproduktīvākajiem un populārākajiem amerikāņu rakstniekiem 20. gad­simta trešajā ceturksnī. Gadu pēc gada viņš devis lasītājiem vidēji pa sešām jaunām grāmatām.

Padomju Savienībā Azimova darbus tulko visās republikās. Krievu valodā iznākušas apmēram piecpadsmit viņa grāmatas: stāstu krājumi «Es, robots», «Marsiešu ceļš», romāni «Kosmosa plūs­mas», «Tērauda alas», «Kailā saule», «Mūžības bei­gas», «Nāves dvesma», «Paši dievi», populārzi­nātniskie darbi «No augšas raugoties», «Dzīvības ķīmiskie aģenti», «īsa bioloģijas vēsture», «Neit- rīno», «Visums», kā arī vairāki desmiti stāstu, rakstu, interviju žurnālos, laikrakstos un dažādos krājumos.[1]

2

Kopš bērnības viņš ir pieradis, ka viņa vārdam tiek pievienots apzīmētājs vispārākajā pakāpē.

Mācību gados: visvairāk lasījušais, visspējīgā­kais, viszinošākais (skolnieks, students, aspirants).

Zinātnes jomā: viserudītākais bioķīmiķis, vismī­ļākais asistents, vistalantīgākais lektors, visslave­nākais profesors.

Zinātniskajā fantastikā: visjaunākais, pats daudzsološākais, visoriģinālākais, vispopulārākais.

Populārzinātniskajā literatūrā: visprasmīgākais, visasprātīgākais, pats daudzpusīgākais, visražīgā­kais.

Uzslavas nesagrozīja viņam galvu. Azimovs vienmēr prata izvēlēties galveno «trieciena» vir­zienu, sakoncentrēt spēkus tam, kas viņu visvairāk interesēja. Daba viņu apveltījusi ar gluži fotogrā­fisku atmiņu, abstraktas domāšanas spējām, slie- cību'uz vērienīgām abstraktām konstrukcijām. To­mēr «hipertrofētais intelekts», kādu viņš piešķīris Sjūzenai Kelvinai, savai varonei stāstos par robo­tiem, viņu pašu nepadarīja par saltu skeptiķi. Lab­sirdīgais raksturs, ironiskais, zobgalīgais prāts, māka visās dzīves situācijās saglabāt humora iz­jūtu un pasmieties pašam par sevi pasargāja viņu no sausa racionālisma un lieluma mānijas, kas ne­reti piemīt ļoti veiksmīgiem cilvēkiem. Un, ja viņu var saukt par likteņa lutekli, tad tikai tāpēc, ka viņš vienmēr darbos ir apstiprinājis sakāmvārdā izteikto patiesību: «Katrs pats savas laimes ka­lējs.» Fenomenālās darba spējas, domas asums un reakciju ātrums, pareizināti ar erudīciju un vispu­sīgu apdāvinātību, padarīja viņu slavenu, palī­dzēja gūt panākumus jau tajā vecumā, kad citi sper vēl tikai pirmos soļus.

Azimovs dzimis 1920. gadā. Vienpadsmit gadu vecumā viņš beidz skolu, 15 gadu vecumā — ko­ledžu, 19 gadu vecumā Kolumbijas universitātē saņem bakalaura diplomu, 21 gada vecumā iegūst maģistra grādu, 27 gadu vecumā — doktora grādu.

Kopš 1949. gada ir docents, pēc tam Bostonas uni­versitātes Medicīnas fakultātes Bioķīmijas kated­ras profesors.

3

«Jaunībā es smēlos zināšanas publiskajās bib­liotēkās,» Azimovs stāsta par sevi. «Aiz pieredzes trūkuma lasīju visu pēc kārtas, grāmatu pēc grā­matas bez jebkādas atlases … Es ļoti aizrāvos ar vēsturi, taču visvairāk mani saistīja dabzinātnes un eksaktās zinātnes… Koledžā es uzzināju, ka no galvenajām mācību disciplīnām man jāizvēlas «pati galvenā» sev pašam. Es pakoķetēju ar zoo­loģiju, bet pēc tam, otrajā kursā, galīgi izšķīros par ķīmiju …»

Vēlāk no visām ķīmijas nozarēm viņam vaja­dzēja izraudzīties sev vienu vienīgo — bioķīmiju. Taču zinātniskiem pētījumiem arī šī nozare bija pārāk plaša. Viņš bija spiests aprobežoties ar pa­visam šauru iecirkni — nukleīnskābēm.

Guvis šajā jomā zināmus panākumus, bioķīmiķis piepeši sadumpojās: viņa darba lauks bija tikai niecīga daļiņa no plašā «zinātnes dārza». Bet vi­ņam gribējās zināt visu! Un viņš nolēma atbrīvo­ties «no specializācijas žņaugiem» un, ja ne ap­staigāt visu «dārzu» — dzīve ir pārāk īsa, prāts pārāk ierobežots —, tad kaut vai aplūkot to no augšas. Taču ar zināšanu apgūšanu vien viņam nepietika. «Sliecība uz sludināšanu» mudināja darboties: atdot tās tālāk, izlikt uz papīra — lai arī citi redzētu to, kas atklājās viņam «no aug­šas» …

Tā, pēc paša rakstnieka vārdiem, radās vesela sērija populārzinātnisku grāmatu, kas aptvēra daudzas zinātņu nozares. Daļēji šī sērija veidojās no rakstiem, ko Azimovs katru mēnesi publicēja žurnālā «Fantasy and Science Fiction», būdams tā zinātniskais redaktors vairāk nekā divdesmit gadu. Viņš rakstīja par dažādiem tematiem, sākot ar fiziku un astronomiju un beidzot ar vēsturi un psi­holoģiju.

Azimovs nemēdz dot sīku izklāstu un neiedzi­ļinās detaļās, bet raksta summārus apskatus vai esejas veida aprakstus. Lai kāds būtu darba te­mats, viņš cenšas dažādās parādībās saskatīt ko­pīgas likumsakarības un savstarpēju saistību, pa­rādīt zinātni kustībā — kā to virzījusi zinātkārā doma. Vēsturiskā pieeja vispārējās ainas attēlo­jumā, materiālistiskais skatījums uz dabu un cil­vēku, plašie vispārinājumi, prasme par vissarež­ģītāko runāt dzīvi un tēlaini, saprotami un vien­kārši — tieši šīs Azimova rakstīšanas manieres pievilcīgās īpašības nodrošināja viņa populārzi­nātnisko darbu panākumus.

Tai pašā laikā jāpiebilst, ka autora izvēlētā po­zīcija «no augšas» zināmā mērā «atriebjas», jo ne vienmēr pasargā no skicveidīguma, subjektīvas faktu atlases, pašpaļāvīgiem secinājumiem un daž­reiz gluži vienkārši slīdēšanas pa virsu. Autora ārkārtīgā produktivitāte un enciklopēdiskais inte­rešu plašums neizbēgami noved pie diletantisma. Azimovs arī pats to atzīst. Taču viņa grāmatas, arī ne pašas veiksmīgākās, var lasīt ar neatslābstošu interesi, un labākās no tām ir aizraujošas. Kā pa­reizi izteicies kāds kritiķis, tās ir gudra cilvēka radīts gudrs ceļvedis zinātnē.

Grūti pārvērtēt izglītojošo nozīmi, kāda ir rakst­nieka darbībai šajā žanrā. Un tomēr, kaut arī viņa populārzinātniskie darbi ir vispāratzīti un izdoti milzīgos metienos, pasaules slavu Azimovs iegu­vis ar zinātnisko fantastiku.

Fantastikā viņš ienāca strauji. Deviņpadsmit gadu vecumā Azimovs publicēja stāstu «Uz Ves­tas pamestie», bet jau pēc diviem trim gadiem, kad parādījās viņa pirmie stāsti par robotiem un nove­les, ar kurām sākās galaktiskā epopeja «Dibinā­šana», viņu atzina par «nopietnu rakstnieku». Darbi, kas radīja vēl pavisam jaunajam autoram amerikāņu zinātniskās fantastikas klasiķa repu­tāciju, galvenokārt tika publicēti dažādos žurnālos 40. gados un pēc tam iznāca atsevišķās grāmatās: «Es, robots» (1950), «Akmentiņš debesīs» (1950), «Zvaigznes kā putekļi» (1951), «Dibināšana» (1951), «Dibināšana un Impērija» (1952), «Kos­mosa plūsmas» (1952), «Otrā dibināšana» (1953), «Tērauda alas» (1954), «Marsiešu ceļš un citi stāsti» (1955), «Mūžības beigas» (1955).

Šī raženā posma pēdējais darbs ir romāns «Kailā saule» (1957). Pēc tam, it kā būtu noguris no fantastikas vai izsmēlis tematu krājumu, Azi­movs ar apbrīnojamu enerģiju raksta populārzi­nātniskas grāmatas, retumis, par prieku zinātnis­kās fantastikas cienītājiem, publicēdams stāstus, un tikai 1972. gadā, pēc piecpadsmit gadu pār­traukuma, parādās jauns romāns — «Paši dievi».

Azimova kā zinātniskās fantastikas rakstnieka darbības raženais periods sakrita ar tā saukto amerikāņu fantastikas zelta laikmetu. Ap 30. un 40. gadu miju līdztekus populārajai pārgalvīgu piedzīvojumu fantastikai un šauri tehnoloģiskai fantastikai radās vēl viens virziens, ko Azimovs dēvē par «reālistisko». To vadīja Džons Kempbcls, žurnāla «Astounding Science Fiction» redaktors. Viņš prasīja no autoriem ne tikai zinātnisku saga­tavotību, bet arī nākotnes iespēju nopietnu vērtē­jumu, vispirmām kārtām — kā zinātnes progress ietekmēs sabiedrību. Līdz ar Azimovu žurnālā pa- stavīgi publicējās Roberts Heinleins, Teodors Stēr- džens, Spregs de Kemps, Vens Vogts, Pols Ander- sons, Lesters del Rejs un citi. Viņi visi ilgus ga­dus ieņēma vadošu vietu amerikāņu zinātniskajā fantastikā.

Tāda autoru izvēle, raksta Azimovs, deva inte­resantus rezultātus: «Vēl ilgi pirms tam, kad cil­vēce sāka prātot par to, kur mūs novedīs urāna atoma sabrukšana, Kempbela cālēni atjautīgi un prasmīgi parādīja lasītājiem šā atklājuma sekas.» To apstiprina Heinleina stāsts «Neapmierinošais lēmums» (1941) un K. Kārtmilla stāsts «Pēdējais termiņš» (1944). Interesanta detaļa: abu šo stāstu dēļ Federatīvajam izmeklēšanas birojam radās aiz­domas par militāru noslēpumu izpaušanu, kaut gan patiesībā tajos bija tikai uz publicētu datu pamata izdarīti secinājumi. Tādā pašā garā, aizsteidzoties priekšā reālām iespējām, tika argumentēti stāsti par starpplanētu ceļojumiem, robotiem, skaitļotā­jiem utt.

Ne visiem šīs grupas rakstniekiem bija laba zi­nātniskā sagatavotība. Azimovs viņu vidū bija visizglītotākais. Taču visi viņi saprata — vismaz Azimovs tā uzskata —, ka pasaulē notiek strau­jas pārmaiņas un cilvēces liktenis ir atkarīgs no tā, kā tiks izlietoti zinātnes un tehnikas sasnie­gumi, kā tiks atrisinātas nobriedušas problēmas, pirms tās nav kļuvušas neatrisināmas.

Taču nedrīkst aizmirst, ka nākotnes pasauļu so­cioloģiskajās konstrukcijās viņi visi tā vai citādi bija tehnokrāti. Zinātnes un tehnikas neierobežo­tās iespējas parasti tika pievienotas iepriekšējai bāzei un būtībā nepārmainītām ekonomiskajām at­tiecībām. Sistēmas kritika nāca «110 iekšpuses» un gandrīz nekad «110 ārpuses».

Tomēr, ja ielūkojas uzmanīgāk, grupa nemaz ne­bija tik vienota. Un vēlāk radās arī politiskas pre­tišķības (piemēram, Heinleins pārgāja galēji la­bējā spārnā). Taču tajā laikā «Kempbela cālēni» pacēla amerikāņu zinātnisko fantastiku,, krietni augstākā līmenī.

Fantastiskajā socioloģijā Azimovs nav izņē­mums. Šai ziņā viņš ir daudz vājāks nekā zināt­niski tehniskajā modelēšanā. Pēc domāšanas veida būdams zinātnieks, viņš rūpīgi pamato savus pie­ņēmumus, paturot vērā visas iespējamās sekas, kas loģiski izriet no sākotnējās tēzes. Viņš prot radīt īstenības ilūziju arī tajos gadījumos, kad si­žetiskie priekšnoteikumi ir pilnīgi abstrakti.

Nereti Azimovatn pārmet pārāk zinātnisku stilu, nepietiekamu iedziļināšanos varoņu iekšējā pa­saulē, viņu pārvēršanu par «ideju ruporiem». Pa­tiešām, Azimova grāmatām dažreiz trūkst cilvē­ciska siltuma, tiešu dzīves sajūtu. Viņš arī fantas­tikā paliek zinātnieks, un reizumis zinātnieks no­māc mākslinieku. Taču gadās arī tā, ka cietās, prāta radītās konstrukcijas neiztur emociju spie­dienu, un tad rodas šedevri, tādi kā «Neglītais puisēns» — uzvaroša himna mātes jūtām. Šīs varenās jūtas pamostas vientuļā sievietē ārkār­tējos apstākļos, kad mīlestība nozīmē pašuzupu­rēšanos.

Azimovs ir domas dzejnieks. Viņš saista nevis ar noskaņām un niansēm vai tēlainu valodu, bet gan ar skaidru, loģisku, aizraujošu izklāstu, nepa­rastiem notikumiem, kas izriet no neparastiem pieņēmumiem. Rūpīgs hipotēžu pamatojums no­saka darbības dinamiku. Stāstos viņš ir galveno­kārt analītiķis, romānos dod priekšroku avantūris- lišķiem sižetiem, kuros apvieno fantastiku ar de- tektīvžanra elementiem.

Zinātniskās fantastikas literatūrā Azimovam pieder divi atklājumi: viņš ir «cilvēciskojis» robo­tus un «izvietojis» cilvēci pa visu Galaktiku.

Mehāniskie un bioloģiskie roboti (androīdi) ra­dušies cilvēku iztēlē jau sen. «Mēģinājumi radīt mākslīgu dzīvību,» Azimovs šai sakarā saka, «likās nāves grēks un pelnīja bargu sodu. Cits pēc cita parādījās sacerējumi, stāsti un romāni, kur robots dniinā nenovēršamībā iznīcina savu radītāju un icl bojā pats … Tikai 1939. gadā, cik man zināms, kāds zinātniski fantastisko stāstu autors mēģināja aplūkot robotu problēmu no tehnisko zinātņu po­zīcijām. Bez liekas kautrības atzīstos, ka tas biju es.»

Azimova formulētie «Trīs robotikas likumi» ir pieņemti gandrīz bez vārda runas kā postulāts, kaut gan viņš pats cenšas tos apiet vai dot tiem plašāku interpretējumu. Viņa stāstu galvenie va­roņi ir dažādas konstrukcijas cilvēkveidīgas ma­šīnas, kas darbojas grūtos apstākļos, nereti kritis­kas situācijās. Nākotnes kibernētikas problēmu ko­pums un gudrās sievietes, robotu psiholoģes Sjū- zenas Kelvinas tēls apvieno stāstus ciklā. Grā­mata «Es, robots» laikam gan ietekmējusi zināt­niskās fantastikas attīstību ne mazāk kā Velsa romāni.

Vēlāk Azimovs pievērsās androīdiem. «Tērauda alas» un «Kailajā saulē» ar mīklainu noziegumu izmeklēšanu nodarbojas cilvēks Laidžs Beilijs un androīds R. Deniels Olivo («R» pirms vārda no­zīmē «robots»). «R. Deniels,» autors viņu raksturo, «ir spēcīgs, ideāli nosvērts, absolūti saprātīgs un bi īvs no emocijām, taču viņa iespējas ierobežo trīs robotikas likumi un viņa prāts strādā strikti for­māli. Nozieguma atklāšanas gods vienmēr pieder Laidžam Beilijam.»

Gluži negaidīti R. Deniels kļuva par tik simpā­tisku personību, ka Azimovs saņēma daudz vēs­tuļu, kurās tika apgalvots, ka nav pamata kate­goriski dot priekšroku cilvēkam. Sīs pretenzijas, pēc rakstnieka vārdiem, lika viņam sākt domāt par problēmu: «Vai vienīgi cilvēcisks ķermenis pa­dara cilvēcisku būtni par cilvēku? Bet varbūt prāts? Ja mašīna domā kā cilvēks un pat vēl la­bāk, vai ārējā līdzība ir svarīga?»

Un tad trešajā etapā parādās pilnveidota elek­troniskā skaitļošanas mašīna ar iesauku «Multi- vaks», kurā glabajas pasaules statistika, ekono­miskā un demogrāfiskā informācija, dienas jau­numi, ziņas par visas pasaules cilvēkiem …

Hipotēze par visaptverošām elektroniskām sma­dzenēm, kura izplatījās amerikāņu zinātniskajā fantastikā, pamudināja Azimovu uz filozofiskām pārdomām un satīriskiem vispārinājumiem («Vi­sas pasaules raizes», «Pēdējais jautājums» u. c.).

Stāstos par robotiem ir runa par samērā netālu nākotni; triloģijā «Dibināšana» un romānos, kas veido «trīsstūri» («Akmentiņš debesīs», «Zvaig­znes kā putekļi», «Kosmosa plūsmas»), — par «ga­laktiskās ēras» cilvēci, kas apdzīvo miljoniem pla­nētu.

Jaunībā lasītais Gibona darbs «Romas impērijas pagrimums un bojāeja» uzvedināja Azimovu uz domu radīt kaut ko līdzīgu Galaktikas mērogā. Cilvēces izveidotā Galaktiskā Impērija ar galvas­pilsētu uz planētas Trantors sasniegusi neiedomā­jamu varenību, taču to plosa pretrunas: kari, intrigas, sazvērestības, despotu sāncensība, veikal­nieku alkatība, verdzināto masu sacelšanās — ap­mēram tas pats, kas kādreiz notika Romas impē- lijā un notiek jebkurā ekspluatatoru sabiedrība. Galu galā centrbēdzes spēki izposta šo konglome­rātu. Galaktiskā Impērija sabrūk, atsevišķu planētu iedzīvotāji regresē. Perspektīvā — barbarisms tūkstošiem gadu, kamēr sāksies jauns atdzimša­nas cikls uz demokrātiskiem, progresīviem pama­tiem …

Pakāpeniska izvēršanās kosmosā — sākot ar tuvāko planētu kolonizāciju līdz iziešanai citās di- inensijās un aiz Galaktikas robežām — tad arī ir ta «galaktiskā koncepcija», kas aptver tūkstošiem gadu cilvēces nākotnes vēstures, un par vienu no i tas radītājiem tiek uzskatīts Azimovs.

Sai iecerei veltīts noveļu cikls, kas veido epopeju Iris sējumos. Vērienīgais sižets, dzīvā darbība ar detektīva elementiem, veiksmīgi imitētie fragmenti no galaktiskās ēras 13. gadu tūkstoša Enciklopēdi­jas un pat iespaidīgais galvenā varoņa sociologa Harija Seldona tēls (paredzot Impērijas sabruk­šanu, viņš izveido slepenu organizāciju «Dibinā­šana», kas uzņemas rūpes par civilizācijas atdzim­šanu) — tas viss tomēr nepasargā Azimovu no naivām vēsturiskām analoģijām, ko pateicis priekšā tas pats Gibons.

Gatavu sociālo modeļu pārnešana tālā nākamībā , dod iespēju progresīva virziena rakstniekiem pa­plašinātā mērogā atklāt mūsdienu buržuāziskās sabiedrības vainas. Katrā ziņā Azimovs savos dar­bos, kas stāsta par tālu nākotni, uzstājas kā so­ciālā un zinātnes progresa kaismīgs aizstāvis.

Detektīvajā fantastiskajā diloģijā «Tērauda alas» un «Kailā saule» reakcionārajai oligarhijai, kas sadzinusi iedzīvotājus drūmās, smirdošās pa­zemes alās, stājas pretī citu planētu revolucionā­ras kopienas, kas atsūta uz Zemi savus pārstāv­jus, lai gāztu cietsirdīgos valdniekus un palīdzētu

apspiestajiem sākt jaunu dzīvi. Kolosāli tehnikas sasniegumi tiek izmantoti par ļaunu cilvēkam arī romānā ar asprātīgu sižetu — «Mūžības beigas», kur oligarhu rīcībā ir temporālais lauks un viņi mēģina savās interesēs izdarīt «labojumus» vēs­turē.

Tāda veida sacerējumos nevēlamas sociālās nā­kotnes modeļi dod iespēju parādīt, cik bīstama ir vienpusīga tehnikas attīstība. Azimovs nenoguris atkārto, ka mūsdienu apstākļos progresīvas pār­maiņas sabiedrībā var nodrošināt vienīgi zinātnes sasniegumu izmantošana humāniem mērķiem.

5

Šī aktualā tema vijas cauri arī romanam «Paši dievi».

Romāns veidots kā triptihs. Daļu nosaukumi ir citāts no Šillera: «Pret stulbumu … paši dievi… cīnās veltīgi?» Ar jautājuma zīmi Azimovs pauž šaubas par šā aforisma neapstrīdamību: jā, cilvēku stulbums ir liels, un tomēr tas atkāpsies saprāta priekšā!

Katra daļa pati par sevi ir pabeigts vesels, bet tās visas trīs apvieno temata attīstība: pie kā var novest dabā pastāvošās harmonijas izpostīšana, cik dārgi var maksāt neprātīga dzīšanās pēc izde­vīguma. Šajā gadījumā enerģijas apmaiņa starp «paralēlām pasaulēm» izjauc enerģētisko līdzsvaru Visumā. Kosmiskā hiperbola ne tikai saasina sižetu, bet arī akcentē grāmatas centrālo pro­blēmu: racionālisms bez cilvēcības noved pie ļau­numa.

Pret stulbumu sāk ciņu jaunais zināt­nieks PTters Lemonts. Viņš ir sapratis, ka «Elek­tronu Sūkņa» izmantošana, ar kuru tiek iegūta lēta enerģija no «Parauniversa», draud ar… Saules eksploziju. Taču cilvēki nedomā par nā­kotni. Lemontam neviens netic… «Paši dievi» — augsta intelekta būtnes, kas dāvājušas cilvēkiem šo atklājumu, — nevar pārtraukt ener­ģijas sūknēšanu, jo viņām tas ir vienīgais līdzek­lis dzīvības uzturēšanai uz planētas ar gandrīz atdzisušu spīdekli… Novērst katastrofu cenšas Bendžamins Denisons. Viņš ir atklājis iespēju ierī­kot uz Mēness «sūkņus» ar pretēju lādiņu, kuru darbība neitralizētu «Elektronu Sūkņu» ietekmi. Cīņa tikko sākas. Bet vai Denisons un viņa domu­biedri cīnās veltīgi? Romāna fināls sola izeju no strupceļa, paver iepriecinošu perspektīvu.

Romānā apvienojas reālisms ar nosacītību, ierastā Zemes pasaule un tajā valdošās attiecības (kādu to redz amerikāņu rakstnieks) ar zinātnis­kas pasakas poētisko pasauli, kur fantāzija nepa­zīst robežu un tai pašā laikā pakļaujas loģikai — cēloņu un seku loģikai, ko nosaka pieņēmums par augsti organizētas dzīvības formas eksistenci izre- linātas matērijas recekļu veidā. Bet arī tur, uz šīs «Paralēlā Universa» planētas, «cilvēcība» stājas pretī saltam egoismam, savtīgumam, nežēlībai. Labā un ļaunā kategorijas ir absolūtas ikvienā Vi­suma stūrītī, lai kāds miesisks vai bezmiesisks vei­dols būtu saprātīgajām būtnēm. Šās romāna daļas varone, daiļā, caurspīdīgā Dua, uzzinājusi, ka jau­nais enerģijas avots novedīs pie bojāejas «para­lēlo pasauli», kā spēdama aizstāv augstākās mo­rāles principus.

Autors apbrīnojami izteiksmīgi apraksta saprā­tīgas būtnes, kas spēj izretināties un sabiezēt, pulsēt un mainīt formu, saplūst kopā pa trim un galu galā pārvērsties par Cietni, kurš intelekta ziņā ir pārāks par triādi. Interesanti ir ne tikai spilgtie šo būtņu dzīves un izturēšanās apraksti, bet arī rak­sturi, psiholoģija, individuālās īpatnības. Varbūt tās ir pašas labākās lappuses, ko uzrakstījis Azi­movs.

Par to, kā sākusies fantastiskā enerģijas ap­maiņa ar dabā neeksistējošā plutonija 186 palī­dzību, par šīs «paracilvēku» piegādātās vielas nejaušo atklāšanu un neapdāvinātā zinātnieka Helama, kurš pasludināts par «Elektronu Sūkņa Tēvu», žilbinošo karjeru romānā pastāstīts retro­spektīvi. Pirmās daļas sociālais fons — konserva­tīvā, akadēmiskā vide, kur laurus plūc Helama tipa stulbeņi, — pazīstams jau no Azimova ag­rākā romāna «Nāves dvesma».

Fantastiskais atklājums ir tikai iemesls. Tas dod visādus labumus, nodrošina vieglu dzīvi. («Līdz tam neviens lielāks tehnikas jaunums ne­bija ieviesies tik ātri un plaši kā Elektronu Sūk­nis.») Un tādēļ ikviens, kas uzdrošinās apšaubīt «cilvēces labdara» Helama neapstrīdamo autori­tāti, neizbēgami cieš sakāvi. Helamu aizsargā No­bela prēmija, sabiedriskā doma, valdība. Šādos apstākļos vienpatņa Lemonta cīņa jau iepriekš no­lemta neveiksmei. Taču arī uz apdzīvotā Mēness (darbība notiek 21. gadsimta beigās) Lemonta do­mubiedrs Denisons savus eksperimentus izdara slepeni un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ atrod brīvprātīgus palīgus. Mēness pilsētas apraksts, luniešu un zemiešu attiecību notēlojums autoram neapšaubāmi ir izdevies, kaut arī salīdzinājumā ar abām pirmajām trešā daļa ir acīm redzami vā­jāka.

Kopumā Azimova romānā jūtama asi kritiska

attieksme pret zinātnes un tehnikas cilvēkiem, kam pašreizējais labums svarīgāks par vēsturisko per­spektīvu. Fantastiskais «Elektronu Sūknis» tikai vēl vairāk akcentē problēmu par zinātnieku un po­litisko darbinieku morālo atbildību. Zīmīgi, ka ro­māns «Paši dievi» 1973. gadā saņēma abus ASV augstākos apbalvojumus par labākajiem zinātnis­kās fantastikas darbiem — Hjugo prēmiju un Nebila prēmiju.

6

Azimovs pats sevi dēvē par «senu zinātniskās fantastikas entuziastu un pastāvošās kārtības pre­tinieku». Varētu sastādīt veselu krājumu no viņa rakstiem un izteikumiem par šo literatūras veidu, kura labā viņš tik daudz darījis.

Pēc Azimova vārdiem, zinātniskās fantastikas mērķis ir «… apzināšanās, ka zinātne var mainīt mūsdienu sabiedrības raksturu, un vēlēšanās uz­zināt, kāda būs kārtējā pārmaiņa». Šajā ziņā zi­nātniskā fantastika tuvojas prognostikai. Pēc Azi­mova mākslinieciskās prakses un teorētiskajiem uzskatiem viegli secināt, ka viņš aizstāv tieši zinātnisko fantastiku, kuras uzdevums ir pa­redzēt priekšā stāvošās pārmaiņas.

Tādēļ viņš tik kategoriski uzstājas pret angļu un amerikāņu fantastikas modernistiskajām ten­dencēm, kuras ar savām forrnālistiskajām ērmī- bām un drūmo fatālas nākotnes koncepciju viņam no laika gala ir svešas. «Ceru,» Azimovs izteicies, «kad jaunais vilnis noplaks un atstās aiz sevis tikai putas, atkal pacelsies lielais un plašais zināt­niskās fantastikas krasts.»

Viens no Azimova principiālajiem Izteikumiem runā par rakstnieka fantasta lielā morālā pienā­kuma apzināšanos, par viņa pārstāvētās literatū­ras milzīgo sociāli apgaismojošo misiju:

«Vēsture ir sasniegusi robežlīniju, kad cilvēce vairs nedrīkst naidoties. Cilvēkiem uz Zemes jā­dzīvo draudzīgi. Es vienmēr savos darbos cenšos to uzsvērt. Lasītāja mīlestību pret maniem dar­biem es uzskatu par zīmi, ka viņš atbalsta šādu viedokli. Nedomāju, ka var piespiest visus cilvē­kus citam citu mīlēt, bet es gribētu novērst naidu starp cilvēkiem. Un es visā nopietnībā domāju, ka zinātniskā fantastika ir viens no posmiem, kas pa­līdz apvienot cilvēci. Problēmas, ko mēs risinām fantastikā, kļūst par cilvēces būtiskajām problē­mām.»

Daudzi līdz šim laikam maldīgi uzskata, ka šī literatūra pauž bēgšanu no īstenības, ka labākajā gadījumā tā ir «prāta rotaļa». Nē, Azimovs iebilst: «Mēs rakstām par nākotni no šīsdienas viedokļa. … Cilvēks, kas neinteresējas par nākotni un uz­skata zinātnisko fantastiku par literārām blēņām, nenovēršami nonāks pie iztēles atrofijas un nekad nespēs saskatīt, kas viņu gaida nākotnē.»

Rezumējot savas pārdomas, Azimovs secina: «Cilvēku cilts izdzīvos, ja droši skatīsies nākotnei sejā, nevis turēsies pie pagātnes, ja atradīs sevī vīrišķību pieņemt pārmaiņas, nevis veltīgi un pos­toši tām pretosies. To mums māca zinātniskā fan­tastika, un es lepojos ar to, ka savu spēku robežās esmu veicinājis tās mācību.»

Nevar nepievienoties izcilā amerikāņu fantasti­kas rakstnieka galvenajām atziņām.

J. Brandiss

PAGARŠ VELTĪJUMS

Ja neskaita «Fantastisko ceļojumu», kas bija cilā autora scenārija pārveidojums romānā, pagā­ji'. apmēram piecpadsmit gadu, kopš neesmu uz­rakstījis nevienu zinātniski fantastisku romānu, li. nenozīmē, ka es vispār būtu pametis rakstī­šanu. Šajā laikā esmu rakstījis vairāk nekā jeb­kad, tikai neesmu pievērsies fantastikai.

Ikt tad, 1971. gada 24. janvārī, piedaloties zi­nātniskās fantastikas rakstnieku sanāksmē, kas notika Ņujorkā, es klausījos Roberta Silverberga mi Lestera del Reja publisko dialogu par zināt­nisko fantastiku. Tā gaitā Bobam, lai pierādītu savu domu, vajadzēja minēt ķīmiskā elementa izo- lopu — vienalga, kādu —, un, mirkli vilcinājies, viņš pateica: «Plutonijs 186.»

Dabiski, ka pēc šā dialoga es uzmeklēju Bobu, lai viņam pasacītu (krietni vien uzjautrinoties), ka tāda izotopa kā plutonijs 186 nav un nevar būt. Taču Bobu viņa zinātniskā analfabētisma konstatācija nemaz nesatrieca, viņš tikai flegmā­tiski noteica: «Nu, un tad?»

«Tad tāl» es sacīju. «Lai parādītu jums, kas ir īsta izdomas spēja, es uzrakstīšu stāstu par plu- toniju 186.»

Tas nebija tik viegli, kā pēc maniem vārdiem varēja izklausīties. Man bija jāizdomā kaut kas lads, kas padarītu iespējamu (vai vismaz šķietami padarītu iespējamu) neiespējama izotopa eksis­tenci, jāizveido sižets par sarežģījumiem, kas šai sakarā varētu rasties, un jādod atrisinājums.

Pēc kāda laika es biju ticis tik tālu, ka varēju vismaz sākt.

Tā nu es sēdos pie rakstīšanas, un tad notika kaut kas tāds, kas parasti ar mani nemēdz atga­dīties… Stāsts vairs nepakļāvās kontrolei un strauji risinājās tālāk it kā pats no sevis. Sākot) darbu, man ne prātā nenāca, ka uzrakstīšu ro-ļ mānu, bet galu galā tā ir iznācis.

Pateicībā par neviļus doto iedvesmu romānam,J ko es (sākumā) nemaz netaisījos rakstīt, veltīju šo grāmatu

savam labajam draugam Robertam Silverbergam.

Jā, starp citu, stāstījums sākas ar 6. nodalu. Tā nav kļūda. Man te ir savi īpaši apsvērumi. Tā­tad — lasiet, un es ceru, ka darīsiet to ar patiku.

AZIMOVS AIZEKS  
обложка книги Paingod and other Delusions Paingod and other Delusions Ellison Harlan  
обложка книги Paingod and Other Delusions Paingod and Other Delusions

Robert Heinlein says, “This book is raw corn liquor. You should serve a whiskbroom with each shot so the customer can brush the sawdust off after he gets up from the floor.” Perhaps a mooring cable might also be added as necessary equipment for reading these eight wonderful stories: They not only knock you down — they raise you to the stars. Passion is the keynote as you encounter the Harlequin and his nemesis, the dreaded Tictockman, in one of the most reprinted and widely taught stories in the English language; a pyretic who creates fire merely by willing it; the last surgeon in a world of robot physicians; a spaceship filled with hideous mutants rejected by the world that gave them birth. Touching and gentle and shocking stories from an incomparable master of impossible dreams and troubling truths.

Late in March of 1965, I was compelled to join twenty-five thousand others, from all corners of the United States, who marched on the then-bastion of bigotry, the then-capitol of corruption, Montgomery, Alabama (though South Boston now holds undisputed title to the designation, Montgomery is still no flowerbed of racial sanity) (but the myth of the “liberal” North sure got the hell shot out of it by the Southies from Irish-redneck Boston).

I was part of the human floodtide they called a “freedom march” that was trying to tell Governor George Wallace that Alabama was not an island, that it was part of the civilized universe, that though we came from New York and California and Illinois and South Dakota we were not “outside agitators,” we were fellow human beings who shared the same granfalloon called “Americans,” and we were seeking dignity and civil rights for a people shamefully bludgeoned and mistreated for over two centuries. It was a walk through the country of the blind. I’ve written about it at length elsewhere.

But now it’s ten years later and yesterday a friend of mine’s sixty-five-year-old mother got mugged and robbed in broad daylight by two black girls. It’s ten years later and a girl I once loved very deeply got raped repeatedly, at knife-point, in the back seat of her own car in an empty lot behind a bowling alley in the San Fernando Valley by a black dude who kept at her for seven hours. It’s ten years later and Martin Luther King is dead and Super Fly is alive, and what am I to say to Doris Pitkin Buck, who lost her dear and magical Richard on the streets of Washington, D.C., to a pack of black killers who chose to stomp to death a man in his eighties for however much stash-money he might have been carrying?

Do I say to that friend of mine: when they went to drag the Mississippi swamps for the bodies of the civil rights workers Chaney, Schwerner, and Goodman, they dredged up the bodies of sixteen black men who had been cavalierly murdered and dumped in the muck, and no one even gave a damn, the newspapers didn’t even make much of a note of it, that it was the accepted way to handle an “uppity nigger” in the South? Do I say that and hope I’ve said something rational?

Do I say to that girl I loved: every time you see a mocha-colored maid or waitress it means her great-great-grandmother was a sexual pin cushion for some plantation Massa’, that rape and indentured bed service was taken for granted for two hundred years and if it was refused there was always a stout length of cordwood to change the girl’s thinking? Do I say that and hope I’ve drawn a reasonable parallel?

Do I tell brave and talented Doris Buck, who never hurt anyone in her life, that we’re paying dues for what our ancestors did, that we’re reaping the terrible crop of pain and evil and murder committed in the name of White Supremacy, that white men rob and rape and steal and kill as well as black, but that blacks are poorer, more desperate, more frustrated, angrier? Do I say that and hope to stop her tears with logic?

Why the hell do we expect a nobility of blacks that whites never possessed?

Of course I don’t say that pack of simple-minded platitudes. Personal pain is incapable of spontaneous remission in the presence of loss. I say nothing.

But my days of White Liberal Guilt are gone. My days of championing whole classes and sexes and pigmentations of people are gone. The Sixties are gone, and we live in the terrible present, where death and guilt don’t mix. Now I come, after all these years, to the only position that works: each one on his or her own merits, black/white/yellow/brown. Not all Jews are money-gouging kikes, but some are. Not all blacks are slavering rapists, but some are. Not all Puerto Ricans are midnight second-storey spicks, but some are.

And we come to the question again and again, what kind of a god is it that permits such misery … are we truly cast in his image, such an image of cruelty and rapaciousness … were we put here really to suffer such torment? Let the Children of God answer that one with something other than no-brain jingoism. Mark Twain said, “If one truly believes there is an all-powerful Deity, and one looks around at the condition of the universe, one is led inescapably to the conclusion that God is a malign thug.” That’s the quote that caused me to write “The Deathbird.” It’s a puzzle I cannot reason out.

I doubt. I have always doubted, since the day I read in the Old Testament — the word of God, remember — that there was only Adam and Eve and Cain and Abel, and then Cain got married. To whom? To Eve? Then don’t tell me what a no-no incest is.

Isaac Asimov assures me it’s a rational universe, predicated on sanity and order. Yeah? Well, tell me about God. Tell me who He is, why He allows the foulest hyenas of our society to run amuck while decent men and women cower in terror behind Fox locks and Dictograph systems. Tell me about Him. Equate theology with the world in which we live, with William Calley and Kitty Genovese and the people who keep their kids out of school because the new textbooks dare to say Humans are clever descendants of the Ape. No? Having some trouble? Getting ready to write me a letter denouncing me as the Antichrist? “God in his infinite wisdom,” you say? Faith, you urge me? I have faith … in people, not Gods.

But perhaps belief is not enough. Perhaps doubt serves the cause more honestly, more boldly. If so, I offer by way of faith Paingod.

Now it can be told: my secret vice. Buried deep in the anthracite core of my being is a personal trait so hideous, so confounding, a conceit so terrible in its repercussions, that it makes sodomy, pederasty, and barratry on the high seas seem as tame as a Frances Parkinson Keyes novel. I am always late. Invariably. Consistently. If I tell you I’ll be there to pick up you at 8:30, expect me Thursday. A positive genius for tardiness. Paramount sends a car to pick me up when I’m scripting, otherwise they know I’ll be off looking at the flowers, or watching the ocean, or reading a copy of The Amazing Spider-Man in the bathroom. I have been brought to task for this, on innumerable occasions. It prompted several courts-martial when I was in the Army. I’ve lost girlfriends because of it. So I went to a doctor, to see if there was something wrong with my medulla oblongata, or somesuch. He told me I was always late. His bill was seventy-five dollars. I’ve decided that unlike most other folk with highly developed senses of the fluidity of time, the permanence of humanity in the chrono-stream, et al, I got no ticktock going up there on top. So I had to explain it to the world, to cop out, as it were, in advance. I wrote the following story as my plea for understanding, extrapolating the (to me) ghastly state of the world around me — in which everyone scampers here and there to be places on time — to a time not too far away (by my watch) in which you get your life docked every time you’re late. It is not entirely coincidental that the name of the hero in this minor masterpiece closely resembles that of the author, to wit: “Repent, Harlequin!” said the Ticktockman

Madness is in the eye of the beholder.

Having done exhaustive research on sociopathic behavior for a two-hour NBC dramatic special recently, I won’t give you the faintest murmur of an objection that there are freaks and whackos walking the streets; they’re as liable to shoot you dead for chuckles as they are to assist you in getting your stalled car moving out of the intersection. One reliable estimate of the number of potential psychomotor epileptics undetected in our midst is 250,000 in the United States alone. And if you’ve read Michael Crichton’s TERMINAL MAN you know that the “brain storm” caused by psychomotor epilepsy can turn a normal human being into a psychopathic killer in moments. No, I won’t argue: there are madfolk among us.

But the madness of which I speak is what the late George Apley might have called “eccentricity.” The behavioral pattern outside the accepted norm. Whatever the hell that might be. The little old man sitting on the park bench having an animated conversation with himself. The girl who likes to dress as an exact replica of Betty Boop. The young guy out on the sidewalk playing an ocarina and interspersing his recital with denunciations of the city power and water authority. The old lady who dies in her two-room flat and the cops find sixty years’ worth of old newspapers plus two hundred thousand dollars in a cigar box. (One of the wooden ones, the old ones you simply can’t find any more because they don’t make them. They’re great for storing old photos and comic character buttons. If you have one you don’t want, send it along to me, willya?) The staid businessman who gets off by wearing his wife’s pantyhose. The little kid who puts a big “S” on a bath towel and, shouting, “Up, up and awaaayyy!” jumps off the garage roof.

They’re not nuts, friends, they’re simply seeing it all through different eyes. They have imagination, and they know something about being alone and in pain. They’re altering the real world to fit their fantasies. That’s okay.

We all do it. Don’t say you don’t. How many of you have come out of the movie, having seen Bullitt or The French Connection or Vanishing Point or The Last American Hero or Freebie and the Bean, gotten in your car, and just about done a wheelie, sixty-five mph out of the parking lot? Don’t lie to me, gentle reader, we all have weird-looking mannerisms that seem perfectly rational to us, but make onlookers cock an eyebrow and cross to the other side of the street.

I’ve grown very fond of people who can let it out, who can have the strength of compulsion to indulge their special affectations. They seem to me more real than the faceless gray hordes of sidewalk sliders who go from there to here without so much as a hop, skip, or a jump.

One morning in New York last year, I was having a drug-store breakfast with Nancy Weber, who wrote THE LIFE SWAP. We were sitting up at the counter, on revolving stools, chewing down greasy eggs and salty bacon, talking about how many dryads can live in a banyan tree, when the front door of the drug store (the now-razed, much-lamented, lovely Henry Halper’s on the corner of 56th and Madison, torn down to build, I suppose, an aesthetically-enchanting parking structure or candidate for a towering inferno) opened, and in stormed a little old man in an overcoat much too heavy for the weather. He boiled in like a monsoon, stood in the middle of the room and began to pillory Nixon and his resident offensive line of thugs for double-teaming Democracy. He was brilliant. Never repeated himself once. And this was long before the crash of Nixon off his pedestal. Top of his lungs. Flamboyant rhetoric. Utter honesty, no mickeymouse, corruption and evil a-flower in the land of the free! On and on he went, as everyone stared dumbfounded. And then, without even a bow to the box seats, out he went, a breath of fresh air in a muggy world. I sat there with a grin on my face only a tape measure could have recorded. I applauded. Superduper! Nancy dug it, I dug it, and a bespectacled gentleman three down from us — burnt toast ignored — dug it. The rest of the people vacillated between outrage and confusion, finally settling on attitudes best described by a circling finger toward the right ear. They thought he was bananas. Well, maybe, but what a swell madness!

Or take my bed, for instance.

When you come into my bedroom, you see the bed up on a square box platform covered with deep pile carpeting. It’s in bright colors, because I like bright colors. Now, there’s a very good, solid, rational reason why the bed is up there like that. Some day I’ll tell you why; it’s a personal reason; in the nature of killing evil shadows. But that isn’t important, right here. What is important is the attitude of people who see that bed for the first time. Some snicker and call it an altar. Others frown in disapproval and call it a pedestal, or a Playboy bed. It’s none of those. It’s very functional, and serves an emotional purpose that is none of their business, but Lord, how quick they are to label it the way they see it, and to lay their value judgment on it and me. Most of the time I don’t bother explaining. It isn’t worth it.

But it happens all the time, and every time it happens I think about this story. Madness is in the eye of the beholder. What seems cuckoo to you may be rigorously logical to someone else. Remember that as you read.

The pain in this one is the pain of a mind blocked from all joy and satisfaction by an outworn idea, an idée fixe, a monomaniacal hangup that tunnels the vision. Think of someone you know, even someone you love, trapped into a corrupt or self-destructive or anti-social behavior pattern by an inability to get around the roadblock of erroneous thinking. Pathetic.

The story is about a man and a woman. The woman is the good guy, the man is the dummy. When it appeared in Analog, Kelly Freas did a drawing that showed the man as the stronger of the two, his body positioned in such a way that it looked as if he was protecting the lesser female. Wrong. I tried to get Ben Bova, the editor of Analog , to get Kelly to alter the drawing, but it was too close to the publication deadline, so it went in that way.

But, much as I admire and respect Kelly, I took it not so much as a sexist attitude on his part — Polly wouldn’t permit such an evil to exist — as an unconscious understanding of the massmind of the general Analog readership, which is, at core and primarily, engineers, technicians, scientists, men of the drawing board and the spanner.

So I wasn’t perplexed or saddened when the story came in at the bottom of Analog’s Analytical Laboratory ratings. Where else would a story that says machismo is bullshit and a woman thinks more reasonably than a man come in? Diana King at the magazine assures me the short stories always come in last, but I think she’s just trying to help me over a bad time; I handle rejection, I just don’t handle it well.

Nonetheless, I’m including it in this collection, an addition to the stories that appeared in previous editions of this book, not only to give you a little extra for your money, but because it’s the latest in my Earth-Kyba War stories. And what with “The Crackpots” here, the first of the series, it makes a nice little package.

There’s not much else to say about it. This isn’t the most soul-sundering tale I’ve ever tried to write, it’s just an attempt to do an actual, honest-to-God science fiction story for Analog. To see if I could do it on my own terms. And to see if I could gig the Analog readers of thirty-and-more years’ good standing, who would have coronary arrest at seeing Ellison in the hallowed pages of their favorite magazine. You can imagine my joy when I saw the is sue on the newsstands, with my name on the front cover with Isaac Asimov’s, knowing that Analog’s faithful would be gagging, and knowing the little jibe I had waiting for them inside with Sleeping dogs.

“How did you come to write this story?” I am frequently asked, whether it be this story, or that one over there, or the soft pink-and-white one in the corner. Usually, I shrug helplessly. My ideas come from the same places yours come from: Compulsion City, about half an hour out of Schenectady. I can’t give a more specific location than that. Once in a great while, I know specifically. The story that follows is one of those instances, and I will tell you. I attended the 22nd World Science Fiction Convention (Pacificon II) on Labor Day, 1964. For the past many “cons,” a feature has been a fan-art exhibit, with artwork entered by nonprofessionals from all over the science fiction world. Several times (for some as-yet-unexplained reason) I have been asked to be among the judges of this show, and have found the level of work to be pleasantly high, in some cases really remarkable. On half a dozen occasions I have found myself wondering why the certain illustrator that impressed me was not working deep in the professional scene; and within a year, invariably, that artist has left the amateur ranks and become a selling illustrator. At the Pacificon, once again I attended the fan-art exhibition. I was in the company of Robert Silverberg, a writer whose name will not be unfamiliar to you, and the then-editor of Amazing Stories, Cele Goldsmith Lalli (the Lalli had only recently been added, when that handsome bachelor lady finally threw in the sponge and married Mr. Lalli, in whose direction dirty looks for absconding with one of the ablest editors s-f had yet produced). Cele had been trying vainly to get a story out of me. I was playing coy. There had been days when the cent or cent-and-a-half Amazing Stories paid was mucho dinero to me, but now I was a Big-Time Hollywood Writer (it says here somewhere) and I was enjoying saying stupid things like, “You can’t afford me, Cele,” or “I’ll see if Joseph E. Levine will let me take off a week to write one for you … I’ll have my agent call you.” Cele was taking it staunchly. Since I was much younger, and periodically disrupted her efficient Ziff-Davis office, she had tolerated me with a stoic resign only faintly approached by the Colossus of Rhodes. “Okay, okay, big shot,” she was replying, “I’ll stretch it to two cents a word, and we both know you’re being overpaid.” I sneered and marched away. It was something of a running gunbattle for two days. But, in point of fact, I was so tied up with prior commitments in television (that was my term of menial servitude on “The Outer Limits”) that I knew I didn’t have the time for short stories, much as I lusted to do a few, to keep my hand in. That Sunday morning in September, we were at the fan-art exhibit, and I was stopped in front of a display of scratchboard illustrations by a young man named Dennis Smith, from Chula Vista, California. They were extraordinary efforts, combining the best features of Finlay, Lawrence, and Heinrich Kley. They were youthfully derivative, of course, but professionally executed, and one of them held me utterly fascinated. It was a scene on a foggy landscape, with a milk-wash of stars dripping down the sky, a dim outline of battlements in the distance, and in the foreground, a weird phosphorescent creature with great luminous eyes, holding a bag of skulls, astride a giant rat, padding toward me. I stared at it for a long while, and a small group of people clustered behind me, also held by the picture. “If somebody would buy that, I’d write the story for it,” I heard myself say. And from behind me, Cele Goldsmith Lalli’s margarine-warm voice replied, “I’ll buy it for Fantastic; you’ve got an assignment.” I was trapped. Hell hath no fury like the wrath of an editor with single-minded devotion to duty. Around that strange, remarkable drawing, I wrote a story, one of my personal favorites. Dennis Smith had named the picture, so I felt it only seemly to title the story the same: Bright Eyes.

Pretty people have it easier than uglies. It smacks of cliché, and yet the lovelies of this world, defensive to the grave, will say, ‘tain’t so. They will contend that nice makes it harder for them. They get hustled more, people try to use them more, and to hear girls tell it, their good looks are nothing but curse, curse, curse. But stop to think: at least a good-looking human being has that much going for openers. Plain to not-so-nice-at-all folk have to really jump for every little crumb. Things come harder to them. The reasoning of the rationale is a simple one: we worship the Pepsi Generation. We have a pathological lemming drive to conceal our age, lift our faces, dress like overblown Shirley Temples, black that grey in the hair, live a lie. What ever happened to growing old gracefully, the reverence of maturity, the search for character as differentiated from superficial comeliness? It be a disease, I warn you. It will rot you from the inside, while the outside glows. It will escalate into a culture that can never tolerate The Discarded.

Pain. The pain of being obsolete. I go down to Santa Monica sometimes, and walk along through the oceanside park that forms the outermost edge of California. There, at the shore of the Pacific, like flotsam washed up by America, with no place to go, are the old people. Their time has gone, their eyes look out across the water for another beginning, but they have come to the final moments. They sit in the vanilla sunshine and they dream of yesterday. Kind old people, for the most part. They talk to each other, they talk to themselves, and they wonder where it all went.

I stop and sit on the benches and talk to them sometimes. Not often; it makes me think of endings rather than continuations or new beginnings. They’re sad, but they have a nobility that cannot be ignored. They’re passed-over, obsolescent, but they still run well and they have good minutes in them. Their pain is a terrible thing because it cries to be given the chance to work those arthritic fingers at something meaningful, to work those brain cells at something challenging.

This story is about someone in the process of being passed-over, being made obsolete. He fights. I would fight. Some of the old people in Santa Monica fight. Do we ever win? Against the shadow that inevitably falls, no.

Against the time between now and the shadow’s arrival, yes, certainly.

That’s the message in Wanted in Surgery.

Repetitiously, the unifying theme to the stories in this collection is pain, human anguish. But there is a subtext that informs the subject; it is this: we are all inescapably responsible, not only for our own actions, but for our lack of action, the morality and ethic of our silences and our avoidances, the shared guilt of hypocrisy, voyeurism, and cowardice; what might be called the “spectator-sport social conscience.” Catherine Genovese, Martin Luther King, Viola Luizzo, Nathanael West, Marilyn Monroe … how the hell do we face them if there’s something like a Hereafter? And how do we make it day-to-day, what with mirrors everywhere we look, if there isn’t a Hereafter? Perhaps it all comes down to the answer to the question any middle-aged German in, say, Munich, might ask today: “If I didn’t do what they said, they’d kill me. I had to save my life, didn’t I?” I’m sure when it comes right down to it, the most ignominious life is better than no life at all, but again and again I find the answer coming from somewhere too noble to be within myself: “What for?” Staying alive only has merit if one does it with dignity, with purpose, with responsibility to his fellow man. If these are absent, then living is a sluglike thing, more a matter of habit than worth. Without courage, the pain will destroy you. And, oh, yeah, about this story … the last section came first. It was a tone-poem written to a little folk song Tom Scott wrote, titled “38th Parallel,” which Rusty Draper recorded vocally some years later as “Lonesome Song.” lf you can find a 45 rpm of it anywhere, and play it as you read the final sections, it will vastly enhance, audibly coloring an explanation of what I mean when I talk about pain that is Deeper than the Darkness

Ellison Harlan  
обложка книги Partials Partials

Humanity is all but extinguished after a war with partials — engineered organic beings identical to humans — has decimated the world’s population. Reduced to only tens of thousands by a weaponized virus to which only a fraction of humanity is immune, the survivors in North America have huddled together on Long Island. The threat of the partials is still imminent, but, worse, no baby has been born immune to the disease in over a decade. Humanity’s time is running out.

Wells Dan Partials  
обложка книги Partials Partials

Humanity is all but extinguished after a war with partials — engineered organic beings identical to humans — has decimated the world’s population. Reduced to only tens of thousands by a weaponized virus to which only a fraction of humanity is immune, the survivors in North America have huddled together on Long Island. The threat of the partials is still imminent, but, worse, no baby has been born immune to the disease in over a decade. Humanity’s time is running out.

Wells Dan Partials  
обложка книги People's Republic People's Republic

America’s growing political and cultural divisions have finally split the United States apart. Now, as the former blue states begin to collapse under the dead weight of their politically correct tyranny, a lethal operative haunted by his violent past undertakes one last mission to infiltrate and take out his target in the nightmarish city of Los Angeles, deep in the heart of the People’s Republic of North America.

National Review’s Jim Geraghty calls Kurt Schlichter’s “People’s Republic” “a surreal, fast-paced journey through a dramatically different America but less than a generation away.…Violent, imaginative, full of mordant humor and dark, gritty details, you won’t want to live in this People’s Republic… but you’ll feel a chill as you wonder how different our real future will be.” Author and television host Cam Edwards says “Kurt Schlichter's ‘People's Republic’ is a roller coaster ride through a post-election Hellscape that will leave you wanting more.” Radio host Hugh Hewitt say “Schlichter puts a whole flight of Black Swans in the air—each of them plausible—and the result is a riveting, page-turner, and a demand from Schlichter for… more.”

“People’s Republic” is the first novel by Kurt Schlichter, a retired Army infantry colonel, a conservative radio and television commentator on the Fox networks and elsewhere, a Senior Columnist at Townhall.com, and a popular and hilarious Twitter raconteur. He's also a trial lawyer, so he has an intimate understanding of evil and deception.

Radio host and commentator Ben Shapiro calls “People’s Republic “chilling,” and author and columnist David Limbaugh calls it “a thought-provoking action thriller set against the backdrop of a shattered America.”

Fox News contributor and author Katie Pavlich says, “They say conservatives are terrible story tellers, but Kurt Schlichter destroys that stereotype in his new novel People's Republic and issues a dire warning about the future of America.”

As with his prior book “Conservative Insurgency: The Struggle to Take America Back 2013-2041,” “People’s Republic” takes today’s news and projects the trends out into the future. Funny, frightening and action-packed, “People’s Republic” is a thriller that will make you think as well as keep you turning the pages.

Schlichter Kurt  
обложка книги PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

PIECPADSMITAIS KOSMOSA LIKUMS

Mihājs GERGEJS

ZINĀTNISKI FANTASTISKS ROMĀNS

No ungāru valodas tulkojusi Elga Sakse

RIGA «SPRĪDĪTIS»

Redaktors GUNTARS JEGERIS Mākslinieks ERNESTS ZARIŅŠ

Ungāru rakstnieks (dz. 1921. g.) savā dzimtenē ir ļoti populārs. To apliecina 16 līdz šim izdotās viņa grāmatas.

Fantastiskā romāna darbība norit mūsdienās. Autors pievēršas saprātīgu pilsoņu un bruņošanās organizētāju attiecībām.

Galvenajam varonim Janam Alstenam palīgā ierodas citplanētu pārstāvji, kuru rīcībā ir lieliska tehnika. Rakst­nieks nedod konflikta viennozīmīgu atrisinājumu, atstā­dams Zemes likteni Zemes Saprata zinā.


GERGEJS js  
обложка книги PIENEŅU vĪns PIENEŅU vĪns

PIENEŅU vĪns

Rejs Bredberijs

izdevnieciba «zinātne» Rīga 1973

Reju Bredberiju latviešu lasītājs iepazinis pēc viņa fantastisko stāstu krājumiem «Marsiešu hronikas» un «Kaleidoskops». Pir­majā brīdi šķiet, ka grāmatā «Pieneņu vīns» tiekamies ar gluži citu Bredberiju. Viņš te neataino ne citu planētu, ne tālu nākotni. Garā stāsta «Pieneņu vīns» varonis divpadsmit gadu vecais zēns Duglass ir reāls mūsdienu tēls, taču pasaule viņa skatījumā ir pilna apbrīnojamas romantikas, kas jau tuva fantastikai. Sai stāstā viss šķiet neparasts, brīnumains.

Grāmatā ievietoti arī vairāki R. Bredberija fantastiskie stāsti, kas tulkoti no dažādiem amerikāņu izdevumiem.

Māksliniece Māra Rikmane

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

Tulkojums latviešu valodā ^Izdevniecība «Zinātne», 1973

BREDBERIJS REJS  
обложка книги Pora deszczów Pora deszczów

Wiktor Baniew, sławny i tolerowany przez władze pisarz, powraca do miasta swych urodzin. Miasto opanowane jest przez mokrzaki — ludzi u których specyficzna choroba genetyczna spowodowała całkowitą odmienność, zarówno w sensie fizycznym, jak i psychicznym. Baniew dostaje się w sam środek walki politycznej. Niektórzy starają się wykorzystać — do swoich celów — fenomenalne talenty mokrzaków; niektórzy zaś — zniszczyć ich całkowicie mając jako broń nienawiść tłumu. Tymczasem mokrzaki przygotowują rozumianą na swój sposób rewolucję…

Strugacki Arkadij, Strugacki Borys  
обложка книги Przestrzeni! Przestrzeni! Przestrzeni! Przestrzeni!

Tytuł tej książki to wołanie o pomoc, błaganie nie o komfort, ale o przeżycie w świecie, w którym nie ma już żywności, w którym o każdy skrawek trzeba iść o lepsze ze szczurami i milionami innych ludzi, chyba że uda się upolować szczura, by zjeść go zamiast sojowej papki lub owsianki. Każdy radzi sobie, jak może. Dania odgrodziła się murem, zza którego strażnicy strzelają do każdego, kto pragnie dostać się do tej ziemi obiecanej. Między Związkiem Radzieckim a Chinami toczy się wojna i mało komu zależy na jej zakończeniu, gdyż rozwiązuje to nieco sprawę przeludnienia. Nowy Jork liczy trzydzieści pięć milionów mieszkańców i gorszy jest od dżungli, nie uznaje bowiem żadnych praw. I w tym oto molochu Andy Rush, policjant, ma przeprowadzić śledztwo w sprawie morderstwa. Podejmując się czegoś niemal niewykonalnego, szuka również odpowiedzi na pytanie, dlaczego przyszło mu żyć w ten właśnie sposób: w zgiełku, lecz samotnie, wśród przemocy, głodu — i kto jest temu winien.

Harrison Harry  
обложка книги PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

M.JEMCEVS E.PARNOVS

Locis Kids. Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums . De profundis (No dziļumiem) . Sniega pika. Figūras plaknē . .IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1966

Tulkojusi RASMA VĪLIPA

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes 1966. gada 16. jūnija lēmumu

Mihaila Jemceva un Jeremeja Parnova stāsti pa­domju lasītājiem jau ir labi pazīstami. Viņu pirmais fantastiskais stāsts — <rZaļajā kalnu pārejā» bija iespiests 1961. gadā žurnālā «Iskatei». Vēlāk M. Jem­ceva un ]. Parnova darbi publicēti žurnālos «Tehnika — molodjoži», <rMolodjož mira» un ietilpināti izdevnie­cību «Molodaja Gvardija» un «Znaņije» zinātniskās fantastikas krājumos.

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums» ir jauno autoru trešā grāmata — pēc fantastisko garo stāstu krājuma «Bālā Neptuna vienādojums» un zinātniski fantastiskajiem stāstiem «Supernovas krišana», — un tajā mēģināts uz piedzīvojumu stāsta fona attistii fantastisku fabulu. Divos garajos stāstos — «Locis Kids» un «Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums» — dar­bība norisinās Dienvidamerikas eksotiskajās zemēs, Galapagu salās, noslēpumainajā setvā, okeāna dziļu­mos. Stāstu varoņi, zinātnieki, veic parastus zināt­niskus pētījumus un tikai pavisam nedaudz iet pāri realitātes robežām, ieiet fantastikas pasaulē.

Krājumā ievietotie trīs stāsti — <Sniega pika», «De profundis» un «Figūras plaknē» — ir tikai fantas­tiski, tajos ir gan kosmoss, gan laika mašīna, gan ab­solūti fantastiska situācija.

EPARNOVS MJEMCEVS EPARNOVS  
обложка книги Pupilek Pupilek

Pupilek, to domowe zwierzątko, ufne, przytulne, miłe. Pupilek to również krnąbrny i podstępny stwór. Zamiast cieszyć się, że udało mu się uniknąć losu większości ludzi, którzy teraz mieszkają w lasach lub miejskich śmietnikach, niewdzięcznik porzuca wygodne życie z prześliczną obróżką na szyi i decyduje się na niebezpieczną tułaczkę. Uczy się walki w szkole gladiatorów, poznaje ludzi upodlonych, ludzi kolaborujących z najeźdźcą i niewielką grupkę tych, których najazd nie złamał.

Wreszcie przystaje do bojowników o wyzwolenie ujarzmionej wieki temu Ziemi.

łyczow Kir  
 

Поиск книг, авторов и серий книг от Яндекса:

Новинки! Свежие поступления книг жанра «Социально-психологическая фантастика»


Новинки месяца жанра «Социально-психологическая фантастика»

 Жанры книг