Книги жанра «Социально-психологическая фантастика» на букву «Z»

num: 1 2 4 5 6 9
en: A B C D E F G H I K L M N O P Q R S T U V W X Z
ru: А Б В Г Д Е Ж З И Й К Л М Н О П Р С Т У Ф Х Ц Ч Ш Э Ю Я

 

 Название  Автор  Серия
обложка книги Z – значит Захария Z – значит Захария

Мира, который она знала, больше нет. Ядерная война унесла всех ее близких. Шестнадцатилетняя Энн Бёрден осталась совсем одна в изолированной долине, окруженной горами… а может, и на всей планете. Ужасно, не правда ли?

Но по прошествии года Энн убеждается, что ошибалась. И что даже в этом изуродованном, вывернутом наизнанку мире может быть кое-что пострашнее одиночества.

О`Брайен Роберт  
обложка книги Zaigojošā pasaule Zaigojošā pasaule

Zaigojošā pasaule

Aleksandrs G R Ī N S

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RIGĀ 1972

Mākslinieks VIESTURS GRANTS

No krievu valodas tulkojušas

SOLVEIGA CEPURNIECE un MILDA PAULA

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

GRĪNS UN «GRĪNLANDE»

Latviešu lasītājiem Aleksandrs Grins nav vairs jā­atklāj. Ar viņa daiļradi tos iepazīstinājis krājums «Sārtās buras» (LVI, 1959), kur sakopoti  stāsti un noveles, kā ari ievietots romāns «Pa viļņiem trau­cošā», izdevums «Zelta ķēde» (LVI, 1961), kurā bez tā paša nosaukuma romāna ir ari otrs — «Ceļš uz nekurieni», un beidzot stāsts bērniem «Akmens stabs» («Liesma», 1966). Pirmo no minētajām grāmatām ievada lieliskais K. Paustovska apcerējums «Aleksan­dra Grīna dzīve». Sis žilbinošais krievu vārda meis­tars tik spilgti attēlojis Grīna personību, ka darīt to vēlreiz pēc viņa ir ne vien grūti, bet ari lieki. Tādēļ, domājot par tiem, kas nav paspējuši iepazīties ar Paustovska rakstu (kur tie laiki, kopš 15000 eksem­plāru lielais «Sārto buru» metiens nozudis no grāmat­nīcu plauktiem!), tikai konspektīvi sniegsim hronolo­ģiskā secībā Aleksandra Grīna dzīves galvenos datus.

1880. gadā Vjatkā trimdinieka, 1863. gada poļu sa­celšanās bijušā dalībnieka Stefana Griņevska (Hry- niewski) ģimenē piedzimst dēls Aleksandrs. 1889. gadā Aleksandrs iestājas vietējā reālskolā, ko pabeigt vi­ņam neizdodas: par dzejolīti, kurā nerātnais ģimnā­zists izzobojis savus audzinātājus, viņu izslēdz no skolas. 1896. gadā jaunais Griņevskis, pabeidzis pil­sētas skolu, pošas uz Odesu, kurp to vilina jūra. Vi­ņam izdodas veikt pāris reisu no Odesas uz Batumi un savā mūžā vienīgo ārzemju ceļojumu uz Aleksan­dr iju. 1897. gadā, palicis bez graša kabatā, Alek­sandrs, braukdams «par zaķi», atgriežas Vjatkā, tur­klāt pēdējos 200 kilometrus spiests noiet kājām. 1898. gadā viņš no jauna dodas uz dienvidiem — šo­reiz uz Baku. 1899. gadā — atkal Vjatka, 1900. gadā — Drāti. 1902. gadā — dienests cara armijā, iepazīšanās ar eseriem, dezertēšana. Pēc tam — Simbirska, Ņiž- ņijnovgoroda, Tvēra, Tambova, Jekaterinoslava, Ki­jeva, Sevastopole. 1903.—1905. gadā — cietums, pir­mie stāsti, kas nav saglabājušies. Revolūcijas uzplūdi atbrīvo Griņevski no apcietinājuma, un viņš pārceļas uz Pēterburgu. 1906. gadā viņu atkal apcietina un nosūta uz Toboļsku, bet viņam izdodas aizbēgt un nokļūt Vjatkā, kur tēvs sagādā Aleksandram svešu pasi. Aleksandrs apmetas Maskavā, un tai pašā gadā laikraksts «Birževije Vedomosti» iespiež viņa pirmo stāstu. Nākamajos gados presē parādās vēl citi stāsti, bet 1908. gadā — pirmais krājums, kuru cara cenzūra tomēr konfiscē. Jau savu pirmo grāmatu, kura beidzot iznāk 1910. gadā, viņš paraksta ar pseidonīmu A. S. Grīns (zēna gados skolas biedri Aleksandru bija iesaukuši par Grīnu; šis iesaukas pamatā ir rakst­nieka īstais uzvārds Griņevskis, nevis angliskais «Green» vai vāciskais «Grūn», tāpēc latviski pareizāk būtu to rakstīt «Grins» — ar īso i, tomēr ta­gad grozīt rakstību laikam būs jau par vēlu; latviešu tulkotājiem un redaktoriem par mierinājumu varam vienīgi norādīt, ka autora neslāviski skanošais psei­donīms maldinājis ne tikai viņus: kāda pirmsrevolū­cijas krievu žurnāla literārais kritiķis pārmetis izde­vējam, ka tas aizmirsis minēt A. Grīna stāstu tulko­tāja vārdu — šis kritiķis domājis, ka stāsti uzrakstīti angļu valodā).

Tā paša 1910. gada vasarā Griņevski atkal arestē un nosūta uz Arhangeļskas guberņu. 1912. gadā Grīns atgriežas Pēterburgā, bet vēlāk pārceļas uz Somiju, jo viņam draud jauns apcietinājums. Uzzinājis par Februāra revolūciju, rakstnieks kājām dodas uz Pet- rogradu, tomēr, iepazinis dzīvi Krievijā pagaidu val­dības varas mēnešos, jūtas vīlies. Tādēļ ari Oktobra revolūciju Grīns sākumā sagaida ar zināmu neuz­ticību.

1919. gadā Grīnu iesauc Sarkanajā Armijā. Dienot Ostrovā, viņš saslimst ar tīfu. Iznācis no slimnīcas, būdams pa pusei invalīds, viņš paliek bez pajumtes un bez maizes kumosa. No šīs grūtās situācijas Grīnu izglābj Gorkijs.

1924. gadā Grīns pārceļas uz Krimu, kur beidzot viņam rodas iespēja pilnīgi nodoties literatūrai.

Pavisam nesen, 1972. gada sākumā, rakstnieka dzī­vesbiedre Ņina Grīna žurnāla «Seļskaja Molodjož» slejās publicējusi savas atmiņas par Aleksandra Grīna dzīves pēdējiem gadiem. Domājams, ka arī latviešu lasītājam būs interesanti ielūkoties rakstnieka «labo­ratorijā», turklāt vēl ar viņam vistuvākā cilvēka acīm. Lūk, ko Ņ. Grīna raksta par sava vīra darbistabu:

««Kabinets» — tas skan iespaidīgi. Patiesībā tā ir neliela kvadrātveida istaba ar logiem uz Galerijas ielas pusi. Tās iekārta ārkārtīgi pieticīga un vienkārša. Mēs ar Aleksandru Stepanoviču allaž sapņojam par skaistiem namiem, skaistām lietām, par mājīgu kom­fortu. Naudas trūkuma dēj apmierināmies ar spodru vienkāršību un negaužamies. Pa labi no durvīm, kaktā pie ārējās sienas, stāv neliels, vecs kāršu gal­diņš. 3o galdiņu Aleksandrs Stepanovičs nopircis pats un, kaut gan tas ne visai ērts darbam, cita ne­vēlas. (…)

Pie sienas virs galda ģīmetne, kurā attēlots viņa tēvs Stefans Euzebijevičs (vienkāršrunā Stepans Jev- sejevičs) — skaists polis ar augstu pieri un platu, sirmu bārdu. Senlaicīga iestiklota vācu litogrāfija «Raganas virtuve» un dažas citas vecas litogrāfijas. Tās — veselu kaudzi — Aleksandrs Stepanovičs no­pircis utenē Maskavā. Tur bija attēloti kaut kādi ceļo­jumi pa Dienvidāzijas salām. Aleksandram Stepanovi- cam patika tajās lūkoties, un viņš tās glabāja. Dažus eksemplārus iestikloja un pakāra guļamistabā. Lito­grāfijas bija jaukas, tās uzvēdīja laiski saldkairas do­mas par svešām zemēm, brīnišķu, naivu savvaļas dzīvi neskartas dabas vidū. Viena no tām mūs sevišķi val­dzināja. Tajā bija atainots pussagruvis forts. Vien­tuļš koks bija patvēries pie tā mūra. Tālumā plešas klusa jūra. Raugoties tajā, jūtama svelmaina jūlija diena, saules nokveldēti akmeņi, izkaltusi zāle asa un aromātiska, piekrastes viļņi lieģi glaužas pie liedaga un atkāpdamies klusītiņām pāršalc pāri oļiem. Skaudri smaržo jūra.

Vēlāk Aleksandrs Stepanovičs attēloja šo fortu savā nepabeigtajā romānā «Svētule»».

Turpat klusajā Veckrimā 1932. gada 8. jūlijā Alek­sandrs Grins mirst.

*

Tikpat likstu pilni kā rakstnieka mūžs ir ari viņa stāstu un romānu likteņi. Viņa savdabīgā romantiskā daiļrade ne uzreiz tika saprasta. Daži izdevēji pat atteicās iespiest viņa stāstus.

Nebija pagājuši ne trīs gadi pēc rakstnieka nāves, kad A. Roskins žurnālā «Hudožestvennaja Literatūra» publicēja šādas rindas: «Grīna vārds maz ko izteic jaunam padomju lasītājam. Grīna noveļu un stāstu pasaule nav izturējusi pat visīsāko laika pārbaudi — tā šodien šķiet pelēcīga gluži kā dekorācija spilgtā dienas gaismā.» Un dažus gadus vēlāk: «… ir roman­tisms, kas virza literatūru uz priekšu, romantisms, kas attīra ceļu reālismam, atklāj tam jaunus apvāršņus. Bet ir arī romantisms, kas uzdīgst nepietiekama reā­listiska skatījuma augsnē, kas ne tikai nevirza visu literatūru uz priekšu, bet pats slāj reālismam iepa­kaļus». Pie šādiem «atpalikušajiem» romantiķiem kri­tiķis, protams, pieskaitīja arī Grīnu.

Roskinam laikraksta «Ļiteraturnaja Gazeta» slejās 1941. gadā piebalsoja Vera Smirnova: «… viņš attei­cās no zemes, kur nekādi nebija varējis iekārtoties, un domāja, ka radījis pats savu «zaigojošu» pasauli. (…) Grīna varoņi ir cilvēki bez dzimtenes. (…) Ku­ģim, uz kura klāja Grīns kopā ar savu atstumto ļaužu ekipāžu pametis tēvzemes krastus, nav nekāda karoga, tas ietur kursu «uz nekurieni».»

Pat vēl 1950. gadā V. Važdajevs žurnāla «Novij Mir» janvāra numurā rakstīja: «Grīna «sapņu» pa­saule, ja to papēti, izrādās esam idealizēta kapitālis­tiskā iekārta…»

Ievērojamākie padomju rakstnieki pareizi novērtē­juši Grīna mantojumu. Tā, A. Fadejevs un J. Ļibedin- skis nosūtīja izdevniecībai «Sovremetinaja literatūra» vēstuli, kurā bija teikts: «Nav šaubu, ka A. Grīns ir viens no visoriģinālākajiem rakstniekiem krievu lite­ratūrā. Daudzas viņa grāmatas, kas izceļas ar lie­lisku formu un pie mums tik reti sastopamu avantū- ristisku sižetu, iemīlējusi jaunatne».

Ar minētās vēstules autoriem vienis prātis ir dau­dzi padomju literāti. Lūk, kā par Grīnu izteikušies arī citi izcili vārda mākslinieki. J. Oļeša: «Man personīgi Grins ir viens no iemīļotākajiem meistariem, tas ir brī­nišķīgs meistars, savā ziņā vienīgais krievu litera­tūrā…» V. Katajevs: «A. Grīns — viens no ievēroja­mākajiem mūsu rakstniekiem. Izturēties nevērīgi pret viņa sacerējumu izdošanu ir noziegums pret nelaika rakstnieka piemiņu un pret lasītāju». D. Graņins: «Ar viņu var braukt uz Arktiku un uz neskartajām zemēm un iet uz satikšanos, viņš ir dzejisks, viņš ir vīrišķīgs». J. Nagibins: «Ja cilvēks saglabājis mīlestību uz Grīnu brieduma gados, tad tas nozīmē, ka viņš pasargājis savu sirdi no aptaukošanās».

Diskusijā par Aleksandra Grīna literārā mantojuma idejisko un māksliniecisko vērtību virsroku guva šo gudro cilvēku balsis, uzvarēja lasītāju, it īpaši jauno lasītāju, miljoni, kurus vienmēr aizrāva viņa roman­tisko varoņu tēli. To apliecina fakti. Pēc rakstnieka nāves iznākušo sacerējumu skaits, kas publicēti gan atsevišķos izdevumos, gan periodikā (turklāt vairā­kos gadījumos tie ir pirmpublicējumi), jau krietni pār­sniedz Grīna dzīves laikā iespiesto darbu skaitu. Skaista velte rakstnieka piemiņai ir A. Grina kopoti raksti sešos sējumos, kas 1965. gadā izdoti žurnāla «Ogoņok» bibliotēkā 460000 eksemplāru metienā. Tas apstiprina Veras Panovas vārdus: «Grīna grāmatas nav aizmirstas, jo tajās ir kaut kas mirdzošs, mūžam dzīvs, kas nepieciešams gan agrāko laiku, gan mūs­dienu lasītājam, gan vecam, gan jaunam».

*

Daudzi diženi 19.—20. gs. literāti — lai minam kaut vai Baironu, Puškinu, Mickeviču, Heini, Gor- kiju — nostaigājuši ceļu no jauneklīgā romantisma līdz nobriedušā reālisma kalngaliem. Aleksandra Grīna jaunrade gājusi pretējā virzienā: sācis ar reā­listiskiem stāstiņiem, viņš fantastikas spārnos uzlido­jis pasakainā romantisma valstībā.

Apcerējuma «Science-Fiction» šī žanra izcilais meis­tars Staņislavs Lems aizrāda, ka «mūsdienu zināt­niski fantastiskās literatūras pamatā ir pasaka, tai skaitā filozofiska pasaka un tautas pasaka, utopija ar sociāli filozofisku ievirzi…» Grīna sacerējumus tuvina tautas pasakām arī kāda cita to īpašība, kuru atzīmē J. Prohorovs: «Ļaunā triumfs Grīnam ir tikai epizode, labā triumfs — dzīves attīstības nepiecieša­mība, likumsakarība». Sai ziņā Grīna daiļrade ir it kā tilts starp tādiem fantastiskās literatūras pamat­licējiem kā Edgars Po vai Stīvensons un mūsdienu fantastiem. Padomju zinātniski fantastiskās literatū­ras pētnieks Boriss Ļapunovs raksta: «īpašs raksturs ir romantiskajai, pasakainajai, simbolu un alegoriju pārpilnajai A. Grīna fantastikai. Dažus viņa stāstus var uzskatīt par psiholoģisku fantastiku. No Grīna lielā literārā mantojuma pie fantastikas jāpieskaita romāni «Pa viļņiem traucošā», «Zaigojošā pasaule», «Zelta ķēde» un vairāki stāsti».

Kā jau minēts, Grīna romānos un stāstos aprakstī­tie notikumi norisinās kaut kādā nereālā, tikai rakst­nieka (un, protams, arī iejūtīga lasītāja) iztēlē eksis­tējošā pasaulē, kur bieži vien saplūst ne tikai Zemes klimatisko joslu, bet pat laikmetu robežas. Gluži kā tautas pasakā Grīns ved mūs «nezin kur» un rāda «nezin ko», bet dara to tik meistariski, ka mēs re­dzam, jūtam, dzirdam nekad nebijušās un neesošās «Grīnlandes» pilsētas un to iemītniekus.

Kāpēc tas tā? Liekas, ka Grins, savos sacerējumos sajaukdams zemes un tautas, laikmetus un sabiedris­kās iekārtas, plašā sintēzē apkopojis visas cilvēces līdzšinējo pieredzi, tādēļ viņa varoņi un aprakstītie notikumi tuvi ikvienam.

Tiesa, Grīna radītā aina nekad nav visu aptveroša, bet vai tāda literatūrā maz iespējama? Šķiet, taisnība ir Vadimam Kovskim, kad, runādams par «Grīnlandi», viņš to raksturo šādi:

«No visām ekonomiskajām formācijām, kas pastā­vējušas pirms sociālisma, rakstnieks «izkausē» to vis­raksturīgāko īpatnību: sabiedrisko attieksmju antago­nismu. Tādēļ viņa zeme nav vis kapitālistiskās pasau­les shēma, bet gan antagonistiskas pasaules modelis vispār, neatkarīgi no tās konkrēti vēsturiskajiem pa­veidiem. No šis antagonistiskās pasaules daudzveidī­gajām izpausmēm Grīnu interesē tikai viena — ētiski estētiskais aspekts. No daudziem cilvēku tipiem viņš izvēlas dažus iemīļotus tēlus, kas izceļas ar apbrīno­jamu pastāvību. Stipras gribas un bruņnieciskas pār­liecības cilvēkam Grīna sacerējumos nostādīts pre­tim nelabojams mietpilsonis vai zemisku kaislību apsēsts neģēlis. Pusaudži šeit neatpaliek no pieaugu­šajiem vīrišķībā un pašaizliedzībā. Grīna varone — augstākā mērā poētiska sieviete, kurā stingra tikumība apvienojas ar bērnišķīgu atklātību un gudrības pilnu naivitāti (…) Grīna pasaules ārējā sfēra ir tiktāl vispārināta, ka tā zaudē jebkuras konkrēti vēsturiskas īpatnības».

Interesants ir arī jautājums par Grīna valodas īpat­nībām. Vēl 1910. gadā Arskis nosauca Grīna valodu par «literārā ziņā ne visai izglītota beletrista valodu». Sādu secinājumu varēja izdarīt tikai paviršs kritiķis, kas nav spējis pienācīgi novērtēt autora lietoto izteik­smes līdzekļu jēgu. Atcerēsimies, ko par Gogoļa va­lodu savā laikā rakstījis A. Voronskis: «Viņš izdomā teicienus, vārdu savienojumus, vārdkopas,» izgudro­dams «pats savu gramatiku un pats savu sintaksi». Ļoti līdzīgiem vārdiem M. Sloņimskis 1939. gadā rak­sturojis Grīna valodu: viņš atzīst, ka Grīns «lieliski pārvaldīja krievu valodu,» bet šl valoda nereti izklau­sās <rnekrieviska (…) tāpēc, ka krievu vārdiem šis fantasts un sapņotājs piešķir tādas funkcijas, kas pa­laikam ir jaunas krievu literatūrā». Vadims Kovskis atzīmē, ka «Grina nosacītā romantiskā gramatika dzimst divu stilistisku plūsmu — spilgta visu aptve­roša metaforiskuma un abstrakti loģisku valodas kon­strukciju krustošanās punktā. Sajā ceļā rakstniekam ir ari savas neveiksmes — viņa valodas sistēmai ir eksperimentāls raksturs, un to nevar uzskatīt par klasisku».

Seit minēto un daudzu citu valodas un stila īpat­nību dēļ Grins ir ārkārtīgi grūti tulkojams rakstnieks (un tas vēl lieku reizi apliecina, ka viņš ir ļoti krie­visks).

Sis krājums reprezentē divu Grina latviešu tulko­tāju sniegumu. Vērīgs lasītājs pamanīs, ka šo un iepriekšējo translatoru pieeja Grina daiļradei ir da­žāda. Neiedziļinoties tulkošanas teorijas biežņās, aiz­rādīsim vienīgi, ka par to, kā tulkojams Grins, varētu uzrakstīt veselus traktātus.

Cerēsim, ka šis krājums, ko šodien nododam lat­viešu lasītāju vērtējumam, palīdzēs tiem pilnīgāk iepazīties^ar šī savdabīgā un interesantā krievu rakst­nieka daiļradi.

Č. Sklenniks

N S Aleksandrs  
обложка книги Zmijí mléko Zmijí mléko Uspenskij Michail  
обложка книги ZVAIGŽŅU KARUSELIS FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS ZVAIGŽŅU KARUSELIS FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

ZVAIGŽŅU KARUSELIS-FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

F. BRAUNS V. TENNS

AIZROBEŽU FANTASTIKA

IZDEVNIECĪBA "ZINĀTNE" RĪGĀ 1977

ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

FREDRIKS BRAUNS

Mazliet zaļuma ….

Zvaigžņu karuselis

Etaoins Srdlu ….

Leļļu teātris ….

Taisni smieklīgi

VILJAMS TENNS

Sods avansā ….

Ģimenes cilvēks

Bruklinas projekts

Bernijs ar iesauku Fausts

Rotaļa bērniem

Jokdaris …………………….

Morniela Metaveja atklāšana

RĪGA «ZINĀTNE» 1978

А(Атег)' Вг 195

Ф. БРАУН, У. ТЕНН ЗВЕЗДНАЯ КАРУСЕЛЬ Издательство «Мир». Москва 1974

БИБЛИОТЕКА СОВРЕМЕННОЙ ФАНТАСТИКИ, Т. 10 Издательство «Молодая гвардия». Москва 1967

No krievu valodas tulkojusi R. KOKA Priekšvārda autors V. MIHAILOVS Māksliniece G. MELAMEDA

Br 195B r a u n s F., Tenns V.

Zvaigžņu karuselis. — Rīga: Zinātne, 1978. — 288 lpp. — il. — (Sērija «Fantastikas pasaulē»).

So divu pazīstamo mūsdienu amerikāņu rakstnieku fan­tastisko stāstu krājumam raksturīga tematu, darbības vietu, tēlošanas paņēmienu un izteiksmes līdzekļu daudz­veidība. Seit pārstāvēti gandrīz vai visi galvenie, «mūžī­gie» zinātniskās fantastikas temati — par neierobežotu pārvietošanos telpā un laikā, par kontaktiem ar citu civi­lizāciju pārstāvjiem, par dzīvi uz Zemes tāla nākotnē utt. Taču visu šo daudzveidību vieno nemainīga abu autoru pozīcija: noliegums, kas vērsts pret dzīves veidu tai pa­saulē, kurā viņi dzīvo.

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

© Tulkojums latviešu valodā, priekšvārds Izdevniecība «Zinātne», 1978

ZVAIGŽŅU KARUSELIS UN FANTASTIKAS ARSENĀLS

Ne katri pieci, desmit vai divdesmit stāsti, pat ja tos uzrakstījis viens autors, var izveidot krājumu; krājums nav viesnīca, kur gadījuma pēc mitinās līdzās dažādi cilvēki, tas drīzāk ir darba grupa, ko­lektīvs, kas tiecas pēc noteikta mērķa. Tādēļ vienmēr var gaidīt jautājumu: ko gribējuši teikt krājuma ra­dītāji ar tieši šādu stāstu atlasi un grāmatas kompo­zīciju, kāda ir tā doma, kas viņus vadījusi un kas dažkārt ir pat nozīmīgāka nekā jebkura atsevišķa stāsta ideja?

Šādu jautājumu var uzdot arī par šo grāmatu — divu mūsdienu amerikāņu rakstnieku, Fredrika Brauna un Viljama Tenna, fantastisko stāstu krājumu.

Krājums, kas apvieno divu autoru darbus, ir samērā reta parādība. Daudz biežāk tiek izdotas grāmatas, Kurās sakopoti tikai viena autora stāsti, vai arī — liesi otrādi — tādas, kur katrs rakstnieks pārstāvēts ar vienu diviem darbiem, toties autoru skaits ir prāvs. Pirmajā gadījumā lasītājam tiek dota iespēja izana­lizēt rakstnieka daiļradi, otrajā — gūt priekšstatu par attiecīgās literatūras vai žanra līmeni. Taču pēc divu autoru daiļrades nav iespējams spriest par visu vareni sakuplojušo amerikāņu zinātnisko fantastiku, un, tā kā Brauns un Tenns neraksta par vienu tematu, nevar ari salīdzināt, kā divi autori risina vie­nus un tos pašus radošos, filozofiskos, sociālos un kaut vai tehniskos uzdevumus. Viņi neatbalsta viens otru un nestrīdas savā starpā, viņi gluži vienkārši ir divi fantasti, divi laikabiedri, vienas valsts pil­soņi, un viss.

Un tomēr — vai viss?

Protams, nē. Un nepavisam ne tāpēc Brauna un Tenna stāsti sakopoti vienā krājumā, ka izdot vienu biezāku grāmatu ir vienkāršāk nekā divas plānākas.

Pirmais, kas piesaista uzmanību, kad lasām šo grāmatu, — tā ir daudzveidība. Tematu, paņēmienu, darbības vietu daudzveidība, dažādas nosacītības pa­kāpes — no gandrīz pasakas līdz gandrīz reālam mūsdienu stāstam —, intonāciju daudzveidība, dažāda autoru attieksme pret aprakstāmo (no joka līdz tra­ģiskumam). Kaut ko tādu grūti atrast konsekventā Bredberija daiļradē, un arī citu zinātniskās fantas­tikas korifeju darbos tas neparādās tik spilgti, izņe­mot varbūt vienīgi Katneru.

Patiešām, stāstu darbība notiek gan tālā kosmosā, kā, piemēram, Brauna stāstā «Mazliet zaļuma», gan uz Zemes sakarā ar kosmosu (Brauna «Leļļu teātris», Tenna «Sods avansā»), gan uz Zemes mūsu vai gan­drīz mūsu dienās (Brauna «Etaoins Srdlu», Tenna «Beruijs ar iesauku Fausts», «Rotaļa bērniem»), gan uz Zemes kaut kad nākotnē (Tenna «Ģimenes cil­vēks», «Bruklinas projekts») un tā joprojām. Autori risina gan tīri psiholoģiskas problēmas («Mazliet zaļuma»), gan morāli ētiskas («Leļļu teātris», arī «Rotaļa bērniem», «Morniela Metaveja atklāšana»), gan sociālas («Sods avansā», «Ģimenes cilvēks», zi­nāmā mērā arī «Bernijs ar iesauku Fausts») un māk­slas problēmas («Morniela Metaveja atklāšana», «Jokdaris») … No spēcīga dramatisma tādos stāstos kā «Sods avansā», no traģisma stāstā «Mazliet za­ļuma» līdz atklātai zobgalībai «Jokdarī» un ironijai «Leļļu teātrī» — tāds ir krājumā pārstāvētais autoru izteiksmes līdzekļu diapazons.

Un varbūt tas arī ir pirmais iemesls, kāpēc tādi šķietami dažādi darbi, kas turklāt pieder diviem da­žādiem autoriem, kopā veido īstu grāmatu, nevis ne­jaušu konglomerātu. Sajā krājumā ar divu autoru piemēru tiek demonstrēts ja arī ne viss fantastikas paņēmienu un iespēju arsenāls (tas nav izdarāms vienas grāmatas ietvaros), tad katrā ziņā ievērojama tā daļa, un tas tūlīt rada priekšstatu par šā veida lite­ratūras iespējām, par daudzveidīgajiem paņēmieniem, ko lieto fantastika, lai aizvadītu līdz lasītājam sa­vas idejas.

Un patiešām, šajā ne visai lielajā grāmatiņā mēs redzam piemērus, ka tiek izmantota gan telpa, kurā var pārvietoties neierobežoti tālu un bez īpašiem iero­bežojumiem laikā, gan pārvietošanās laikā, gan kon­takti ar citu civilizāciju pārstāvjiem, gan citu planētu kolonizācija (kaut arī tas notiek, tā sakot, aiz kadra — stāstā «Sods avansā»), gan mašīnas, kas vairs nepakļaujas cilvēka kontrolei; šeit ir arī cēloņu un seku problēma, kas līdz šim laikam nedod miera fantastiem un ne tikai viņiem («Bruklinas projekts» un «Morniela Metaveja atklāšana»), vārdu sakot, gandrīz vai visi galvenie, «mūžīgie» zinātniskās fan­tastikas temati.

Taču — vai te nav nekonsekvence: rindkopu iepiekš es sāku runāt par paņēmieniem, ko lieto fantastika, un tūlīt pat pārgāju uz tematu uzskaiti. Vai tas no­zīmē, ka fantastikā «paņēmiens» un «temats» ir ļoti tuvi viens otram?

Es domāju, ka tiešām tā ir. Jo atšķirībā no vairuma reālistisko stāstu ikvienā fantastiskā stāstā patiesībā ir divi temati: fantastiskais temats un vispārliterārais temats, vispārcilvēciskais temats, kas nepavisam nav fantastisks, vienmēr ir mūsdienīgs un ietver ideju, kuras paušanai kalpo stāsts.

Tā, piemēram, stāstā «Leļļu teātris» fantastiskais temats ir zemiešu kontakts ar augstākas galaktiskās civilizācijas pārstāvjiem, kas ieradušies uz Zemes. Un, kaut arī šis temats pieder, tā sakot, pie fantasti­kas tematu zelta fonda un stāsts uzrakstīts, kā liekas, ne gluži nopietni, ar ironisku humoru, aiz tā visa skaidri jūtams stāsta īstais temats, ne vairs fantas­tisks, bet — gluži otrādi — mūsdienīgs un aktuāls: tā pati rasu problēma, pēc kuras nepavisam nav jālido kosmosā, kura ir mūsu Zemes sāpe, mūsu laika sāpe.

Bet Tenna stāstā «Sods avansā», kas laikam gan ir labākais šā autora stāsts un viens no labākajiem pa­saules zinātniskajā fantastikā vispār, fantastiskais temats ir, pirmkārt, pati šī iepriekšējā soda izciešana par neizdarītu noziegumu (tā ir, ja tā varētu izteik­ties, juridiska, tiesiska fantastika) un, otrkārt — citu zvaigžņu sistēmu planētu izmantošana par kolonijām, kur katordznieki iegūst dažādus nepieciešamus mate­riālus Zemes vajadzībām. Taču, ja visa stāsta no­zīme un jēga aprobežotos ar šiem fantastiskajiem tematiem, tad stāsts, kaut arī izlasīts ar interesi, tūlīt tiktu aizmirsts, tiklīdz lasītājs aizvērtu grāmatu. Taču tā nenotiek, tā nenotiks arī ar jums, jo aiz šiem fan­tastiskajiem tematiem atkal pilnīgi skaidri saskatāms īsts, mūsdienīgs, sociāls temats: cilvēka vientulība buržuāziskajā sabiedrībā, viņa naidīgums pret šo sa­biedrību, pat vistuvākajiem tās locekļiem, un šās sa­biedrības naidīgums pret cilvēku.

V TENNS F BRAUNS  
 

Поиск книг, авторов и серий книг от Яндекса:

Новинки! Свежие поступления книг жанра «Социально-психологическая фантастика»


Новинки месяца жанра «Социально-психологическая фантастика»

 Жанры книг