V.MIHAILOVS

Viņi atvēra durvis

Изображение к книге Viņi atvēra durvis

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1971

Tulkojis I. Livšics Māksliniece M. Muižule

Изображение к книге Viņi atvēra durvis

STRAUTIŅŠ UZ JAPETA

I

Zvaigznes iešņāpa ekrānā baltus lokus. Strauji augo­šais smagums spieda Bregu arvien dziļāk sēdeklī. Acis aizmiglo jās, un samaņa draudēja zust, tomēr pilots sa­sprindzināja visus spēkus, lai neļautu plakstiem aizvēr­ties. Vērot aparātu skalas bija viņa pienākums; ja nolai­šanās automāts piepeši sabojātos, pilotam nekavējoties jāiedarbina manuālās vadības sistēma.

Turpat blakus Sīvers ar stingu skatienu urbās kuģa pakaļējā lokatora ekrānā un kustināja lūpas, skaitīdams vēl atlikušo metru simtus, kuriem, likās, nekad nebūs gala. Zvaigznes griezās lēnāk un lēnāk, līdz beidzot pa­visam apstājās.

— Kurss un peilējums saskan, — teica Bregs.

— Saskan, — Sīvers mehāniski atkārtoja.

Japeta nelīdzenā virsma pamazām tuvojās kuģa pa­kaļgalam, un «Lādogas» sudraba nagla gatavojās tajā iecirsties ar savu nokaitēto smaili, tādējādi pabeidzot daudzas dienas ilgušo kritienu no miljardiem kilometru augstuma. Smagums pēkšņi izzuda. Sīvers jau gribēja at­viegloti nopūsties, bet, ieraudzījis Brega sadrūmušo ģīmi, šo nodomu atmeta.

— Ek, nelaikā! — Bregs zibenīgi noliecās pār manuā­lās vadības pulti.

Smagums atkal sagrāba viņus savās ķetnās.

— Tūkstotis! — skaļi teica Bregs, sākdams atskaiti.

Viņš mazliet pagrozīja galvenā dzinēja regulatoru.

Smagums kļuva neciešams. Uz ekrāna iezīmējās melnas klintis, starp tām pavīdēja līdzens laukumiņš.

— Kā ar virzienu? — jautāja Bregs.

— Ejam precīzi, — atbildēja Sīvers.

— Kas tas tāds tur lejā?

— Izskatās pēc transportkuģa. Laik^n rūdas vedējs…

— Notupies gandrīz tieši uz radiobākas, — nikni no­rūca Bregs. — Nedaudz mainīšu kursu.

— Kārtībā, — sacīja Sīvers.

— Sešsimt, — Bregs skaitīja. — Trīssimt.

Sīvers brīdināja:

— Apkvēpināsi kaimiņu.

— Nē, — Bregs pakratīja galvu. — Simt septiņdesmit pieci, samazināšu lāpu, simt divdesmit pieci, simts, de­viņdesmit.

— Lai gan, — piebilda Sīvers, — rauj viņu piķis, kvē­pini vien! Galu galā — kas viņiem lika tā ieplesties?

Klinšu smailes jau slējās pāri kuģa priekšgalam.

— Draņķis, ne pavadonis, — sacīja Bregs, — un taisni tādam vajadzēja gadīties viņu trasē. Četrdesmit. Trīsdes­mit pieci. Balstus!

— Dodu balstus! — Sīvers atsaucās.

Zaļās spuldzītes uzzibsnīja, tad sāka vienmērīgi spīdēt.

— Vienpadsmit, — kliedza Bregs. — Septiņi! Pieci!

Dzinējs dārdēja.

— Nulle! — Bregs gurdi sacīja. — Izslēdzu.

2

Bija iestājies klusums. Tikai retumis smalki iedžinkstē- jās atdziestošās raķešu sprauslas un ausīs maigi' burbu­ļoja pierimušais laiks. Sīvers atvēra acis. Kabīni kā pa­rasti piepildīja izkliedēta, zaļgana gaisma, kas vismazāk kairina acis. Bregs izstaipījās un nožāvājās.

— Tu tomēr esi velna pulveris, — Sīvers teica. — Kam gan būtu varējis ienākt prātā, ka automāts sačākstēs pašā pēdējā brīdī?

— Es biju uzmanīgs, — atbildēja Bregs. — Jutu, ka tas var notikt jebkuru mirkli… Steigā mēs pārslogojām šo kasti kā vecu kamieli… Tagad nāksies mainīt…

— Es cerēju, ka tu man palīdzēsi.

— Lai notiek! Vispirms palīdzēšu tev, pēc tam ķeršos pie automāta. Laika, domājams, pietiks.

— Kā tev šķiet, kad viņi ieradīsies? — Sīvers jautāja.

— Pāris dieniņu mēs te nonīksim, varbūt arī mazāk…

— Tik vien? Pēc aprēķiniem iznāca kaut kas ap piecām

dienām. Es, redzi, gribēju drusku iepazīties ar apkārtni, iejusties…

— Šim nolūkam pietiks ar vienu dienu. Akmeņi, tikai akmeņi; vairāk nekā te nav. Drūma vietiņa. Cita lieta, ja viņi atgrieztos mēnesi vēlāk! Tad kuģa trasi šķēr­sotu Titāns. Tur nosēsties būtu bērnu spēle un vispār mēs varētu iebaudīt šādus tādus civilizācijas labumus.

— Nu jā! — teica Sīvers. — Un šajos labumos mēs būtu ietriekušies līdz ausīm… Saki paldies, ka Japeta masa nepārsniedz piecus kvintiljonus tonnu. Titāns ir reizes trīsdesmit masīvāks.

— Jūtu, — Bregs pasmaidīja, — ka lidojumam esi rū­pīgi gatavojies. Taču pie Titāna mēs nebūtu tā aulekšo­juši klāt. Šo planetoīdu es pazīstu kā savu kabatu. Tāpēc labāk nežilbini mani ar zināšanām. Un, starp citu, arī vi­ņus, lūdzu, necenties apžilbināt.

— Viņus?! — Sīvers iesaucās. — Kas par stulbu iedomu! Ar varoņiem tikai piesardzīgi…

— Pareizi. — Bregs piekrītoši pamāja. — No manis nav ko kautrēties: ja cilvēks nodzīvojis līdz sirmiem matiem un tālāk par sakaru kuģi nav ticis, tad, protams, tas nav nekāds varonis…

— Negribēju tevi apvainot… — Sīvers nomurmināja.

— Lai nu paliek, — mierīgi teica Bregs. — Pats zinu, ka neesmu ne ģēnijs, ne varonis.

Viņi labu laiku klusēja, atpūzdamies un šad'tad uz- mezdami pa skatienam ārējo termometru skalām, kurām vajadzēja rādīt, kad apkārtējās klintis būs tik tālu atdzi­sušas, ka cilvēki varēs izkāpt no kuģa.

— Jā, varoņi, — Sīvers atkal ierunājās, — tas ir… — Viņš nobeidza ar plašu, nenoteiktu žestu.

— Nezinu, — iebilda Bregs. — Neesmu viņus redzējis tajos brīžos, kad viņi kļuva par varoņiem, bet, ja būtu redzējis, iespējams, arī pats būtu kļuvis par varoni.

— Kāda nozīme tam, vai esi viņus redzējis? — jautāja Sīvers. — Varoņi ir pēc būtības rekordisti! Kādreiz no­skriet simt metrus deviņās sekundēs bija rekords, tad šīs sekundes kļuva par meistara normu, bet tagad rekor­dists būs tas, kas simt metrus noskries ne vairāk kā astoņās sekundēs. Te ir gluži tas pats. Lai lidotu Saules sis­tēmā, nav jābūt varonim. Mēs abi šeit kuģojam, un līdzīgi mums to dara daudzi — cik vien esmu redzējis un rādījis televīzijas skatītājiem. Bet viņi, atšķirībā no mums, pirmie izlauzās ārpus sistēmas robežām.

— Ne jau paši pirmie. — Bregs, šķiet, taisījās pasmai­dīt, bet tad, acīm redzot, pārdomāja. -

— Paši pirmie neatgriezās, — Sīvers iebilda. — Tāpēc pirmie ir šie, un mēs viņus sagaidīsim gods godam, vari nešaubīties! Man ir nojauta, ka šoreiz laimēsies — re­portāža būs augstā līmenī…

— Tā, — pēc brītiņa sacīja Bregs, — tagad varam kāpt laukā.

3

' Viņi nostiprināja sēdekļus, kā tas pieņemts pēc nolai­šanās, un nesteidzīgi saposa kabīni, ar labpatiku izbaudī­dami viegluma, gandrīz vai gaisīguma sajūtu, kāda pār­ņem cilvēkus uz planetoīda, kur gravitācija ir bezmaz tūkstošreiz vājāka nekā uz Zemes. Sīvers paņēma ceļa somu un lēni, ar plaukstām piegludinādams, salika tajā pidžamu, rītasvārkus un bārdas dzenamo. Bregs mēģināja ar kurpes purngalu izklaudzināt uz grīdas kaut ko līdzīgu melodijai.

— Pidžamas tur ir, — viņš teica.

— Tās mani nesajūsmina, — atbildēja Sīvers, aizvilk- dams somas rāvējslēdzi.

Lifts nolaida viņus uz kravas klāja, kas šķita piekrauts līdz malām, kaut gan Sīvera aparāti un kārbas ar medi­kamentiem un vitamīniem neaizņēma daudz vietas. Sī­vers ilgi pārbaudīja aparatūru, tad, pārliecinājies, ka viss ir kārtībā, vienu kameru iedeva Bregam, bet otru paņēma pats.

Viņi iegāja slūžu priekštelpā. Palīdzēdami viens otram, uzvilka skafandrus un izmēģināja radiosakarus. Lūka at­vērās lēni un negribīgi, it kā lidojuma laikā būtu atradi­nājusies no šīs darbības.

Dažas sekundes vēlāk kosmonautu zoles jau skāra Jā­pēta melnos akmeņus. Skaņas atbalsojās skafandru iek­šienē, tāpēc vīriem likās, ka viņi dzird ar kājām kā sien­āži. Abi iededza ķiveru prožektorus. Bregs sāka meto­diski klanīt galvu, tādējādi apgaismodams kaimiņu kuģi, kas laukumā bija ieņēmis labāko — centrālo vietu. Ku­ģis izskatījās kādas pusotras reizes īsāks par «Lādogu», bet krietni platāks. Nokvēpušais korpusa apvalks saplūda ar apkārtnes tumšo fonu; amortizatori — nevis telesko­piski kā «Lādogai», bet šarnīrveidīgi — bija izpletušies kā sānos iespiestas rokas un nemodināja sevišķu uzticību: daudzās vietās redzamie paresninājumi liecināja, ka tie ne vienu reizi vien ir metināti. Sīvers pakratīja galvu: skats bija bēdīgs.

— Jā, — viņš teica, — rūdas vedējs. No tiem, kurus sauc _«Ardievu, māmiņ!». Ko viņi dara šajos platuma grā­dos? A, laikam ved no tās puses transurānus uz pārējām Jupitera — Saturna grupas stacijām. Pareizi?

— Nu, nu, erudīt, klāj tik vaļā! — Bregs norūca.

— Tā ir kauna lieta, — Sīvers aizsvilās, — ka staciju enerģētika atkarīga no tādiem zārkiem… Starp citu — ko viņš te vispār dara? Raktuves taču atrodas Japeta pretējā puslodē.

— Droši vien tehniskā apkope… Rūdas vedējiem at­ļauts nolaisties stacijās, ja tie nevienu tur netraucē.

— Netraucē?! — Sīvers īgni iesaucās. — Baidos, ka «Zilajam Putnam» nebūs kur nosēsties.

— Ja vien tas vispār šeit iegriezīsies… Viņi Varēja mainīt maršrutu …

— Patiešām, — Sīvers domīgi sacīja, — viņiem šeit nebūs vietas. Viņu «Putns» noteikti ir kādas pāris reizes lielāks par mūsējo. Bet šis iepleties tā, ka viens pats aiz­ņem vai visu laukumu…

Viņi vēlreiz atskatījās, ar ķiveru prožektoriem apgais­modami kuģa drukno korpusu. Pašā augšgalā pa tā iz- burbušajām bruņām rāpoja vabolei līdzīgs pulēšanas au­tomāts, kas aiz sevis atstāja blāvi vizošu svītru. Tā, acīm redzot, bija skaistumkopšanas procedūra, par kuru rūdas vedēja komandai jau sen derēja padomāt.

— Ir gan agregātiņš, — Sīvers ņirgājās. — Nolaists līdz pēdējam. Bet šajā zonā, ja nemaldos, vajag būt in­spektoram. Varu derēt, ka viņš tup uz Titāna un nekur tālāk savu degunu nebāž… Tāpēc jau viņi nolaidušies automātiskā stacijā, kur nav cilvēku un neviens viņiem nepiesiesies.

Viņš apklusa un, iedams Brega pēdās, apmeta līkumu klints bluķim, kura asās šķautnes varētu ieskrambāt ska­fandru.

— Vispār kosmodromu vajadzēja ierīkot tādā vietā, kur mazāk akmeņu.

— Akmeņi šeit parādījās tikai tad, kad ierīkoja kosmo­dromu, — Bregs paskaidroja. — Toreiz spridzināja klin­tis. Pēc tam ik nolaišanās un starts akmeņu skaitu pavai­roja, klintis plaisā no dzinēju liesmām. Citās vietās uz Japeta akmeņu nemaz nav: nav taču ne atmosfēras, ne temperatūras svārstību…

— Tik un tā vajadzēja celt gludajā pusē.

— Fons, — Bregs iebilda. — Tur ir urāns un citas radio­aktīvas vielas. Pat šis kuģītis te paaugstinājis fonu. Re­dzi? — Viņš parādīja Sīveram savu dozimetru.

— Kas tur par brīnumu, ja rūdas vedējs līdz malām pie­krauts ar transurāniem? Bet tagad tu, liekas, mēģini žil­bināt …

— Labi, labi, — Bregs norūca, — es vismaz neesmu to uzzinājis no grāmatām …

Viņi apstājās pie mazām, cieši aizvērtām durvīm, kas veda uz klintī izcirstajām stacijas telpām.

— Iešu, iekārtošos, — sacīja Sīvers, — bet tu tikmēr atnes pārējās mantas. — Un, pēc brīža attapies, piebilda: — Protams, ja tas tevi neapgrūtinātu.

— Nē, — Bregs atbildēja, — kāds gan te var būt ap­grūtinājums.

4

Paprāvā istaba — stacijas kopkajīte bija vāji apgais­mota, tās kakti tāpēc šķita iecirsti dziļi klintī. Automāti, kā parasti, taupīja strāvu. Sīvers sameklēja slēdžus, ar saimnieka žestu iededza lielos gaismekļus un palūkojās apkārt.

Trīs vīri no rūdas vedēja sēdēja gara galda galā. Viņu priekšā stāvēja alumīnija kausi ar salmiņiem. Primitīvie trauki Sīveru gandrīz aizkustināja — it kā viņš būtu no­kļuvis muzejā vai senlietu veikalā. Pie letes automātis­kais bārmens dūkdams un šķindēdams kūla kādu maisī­jumu. Sīvers paskatījās uz vīriem pie galda un iekšēji pasmīnēja: grūti būtu iedomāties cilvēkus, kas vairāk at­bilstu savam kuģim. Visi trīs bija apģērbti kā pagadās, no kārtīgiem formas tērpiem nebija ne vēsts. Viens gu­lēja, nolicis galvu uz dūrēm, divi pusbalsī sarunājās.

— Tas riekstkodis tupēja nevis tur, bet kilometru tā­lāk, — sacīja trešais no Sīvera, — un droši vien pama­nīja uzliesmojumu. Tā ka jebkurā gadījumā būtu bijis vakars…

— Viņi pa-ārslogojās un šļūca uz vēdera, — sirdīgi iebilda otrais, — cita izskaidrojuma nav.

Spilgtajā gaismā viņš piemiedza acis, tad pagriezās un vērīgi palūkojās uz ienācēju. Sīvers viņam pamirkšķi­nāja un ar galvas mājienu norādīja uz guļošo.

— Gatavs?

— Ne-ē, — uzrunātais lēni, it kā domīgi atbildēja. — Vienkārši noguris.

Vārdi, nākdami pār viņa lūpām, jocīgi stiepās garumā, un Sīvers tikko noturējās, lai neiespurgtos.

— Jū-ūs no tālienes? (

— Jā, no Zemes, — Sīvers nevērīgi izmeta. — Nupat nolaidāmies.

— Vai sen aizlidojāt?

— Pirms trim nedēļām.

— Nu, kas tur jauns uz Zemes?

— Viss kārtībā, — teica Sīvers. — Kā jau uz Zemes. Pats pēdējais jaunums: «Zilais Putns» atgriežas.

Stostiķis piekrītoši pamāja.

— Viņus uzskatīja par bojā gājušiem, — Sīvers pa­skaidroja, — bet viņi atgriežas! «Zilais Putns»! Zvaigžņu kūģis, kas devies uz Ligantu, atcerieties to dīvaino de­bess ķermeni — vai nu pundurzvaigzni, vai milzu pla­nētu, ko graviastronomi atklājuši pusceļā uz Centaura Alfas sistēmu! — Viņš pacēla balsi, sašutis par vienal­dzību, ar kādu tika uzņemts šis jaunums. — Pirmais ku­ģis, kas bija aizlidojis uz turieni, pazuda. Visi domāja, ka arī «Putns» …

— Tā-ātad par agru, — stostiķis teica. — Par agru do­māja … Vai šo Ligantu viņi atrada?

— Liecies mierā, — norūca trešais.

— Laikam taču! — Sīvers īgni atcirta. — Un, jādomā, arī aplidoja ne vienu reizi vien. Aplidoja tik ilgi, kamēr visu izpētīja. Vai gan citādi viņi būtu aizkavējušies par veselu gadu?

— Ta-as jau sk-aidrs, — stostiķis sacīja. — Tikai no orbītas neko daudz nevar saskatīt. It īpaši ca-aur infra- vizoriem. Viņiem būtu vajadzējis nolaisties.